Lasot par kādu cilvēku, kurš apraksta savu depresiju, es visvairāk aizķeros pie tā, ka pilnīgi pazūd spēja uztvert lietas burtiski. Visur slēpjas zemteksti un zīmes (lieki piebilst, ka gandrīz vienmēr ar negatīvu nozīmi). Kaut kādas pilnīgi sīkas lietas, ko cilvēki tev saka, ir slēpti pārmetumi, uzbrukumi un draudi. Un no malas tas droši vien izskatās tā, ka tu esi pilnīgi traks, vai vismaz ir ļoti aizkaitinoši un apgrūtinoši, bet tobrīd jau ar sevi neko nevar izdarīt, man liekas no tā var izkāpt ļoti lēnām un pamazām, un, vai var pavisam un pilnīgi, neesmu droša. Un tad arī tiek zaudēta sajūta, ka cilvēkiem var teikt lietas tieši, jo automātiski pieņem, ka otrs nolasīs kaut ko citu, nevis to, kas tiek pateikts.
1 comment | Leave a comment