Kāpēc cilvēki dzer?

Kad pārgāja paģiru sajūta, palūdzu Tīnai, lai viņa man uzcep tādu pašu omleti kā sev - ar gaļu un pupiņām, es nevaru ne atmest smēķēšanu, ne būt par veģetārieti, attiecībā uz rūpēm par sevi man vispār nav gandrīz nekādas motivācijas.

Man šobrīd ir bēdīgi, ka man ir terapijas pieredze, jo bez tās es nekad nenonāktu (nu, labi, kā es varu zināt, ka nekad, bet nu tik ātri tas droši vien nebūtu noticis) pie tik bēdīgiem secinājumiem par savu dzīvi, man tam nepietiktu drosmes (man gan liekas, ka man nepietiek), tad drīzāk es vienkārši nenonāktu pietiekami lielā saskarē ar sevi, vispār ar reālo. Ir tik grūti sev atzīt, ka tu esi uzkonstruējis kaut kādu ikdienu un tad cītīgi lipinājis kopā ticību, ka tai ir jēga, ka tev patīk tava dzīve, bet patiesībā tā nav, es paskatos uz savu dzīvi, un man nepatīk tas, ko es redzu, nemaz nepatīk. Un man nav ne mazākās nojausmas, ko lai tagad dara, kā to visu atrisināt. Man liekas, ka ir riktīgi dirsā, un pat ne visas problēmas, bet tā sajūta, ka, nē, nav ok, tas, kā es dzīvoju, galīgi nav ok, un es nezinu, vai vēl spēšu sevi pārliecināt, bet no sevis pārliecināšanas taču dzīve lielā mērā sastāv, tu pats sevī ģenerē ticību, ka ar tevi viss ir labi, ka viss noteikti atrisināsies, ka tu dari diezgan sakarīgas lietas un ka tavai dzīvei ir jēga, tu no rītiem pārliecini sevi iziet uzpīpēt un doties ārā, tā viss darbojas, bet tagad man liekas, ka tā ir sevis apčakarēšana, īstenībā man riebjas mana dzīve, jo tajā ir tik daudz kā neīsta.

"Ir kritiska situācija, mēs sēžam depo stāvlaukumā un plānojam, kā pēc piecām dienām dzīvosim teltī parkā, ļoti skumji, bet man nāk smiekli".
Pēc tam es ierosināju, ka vajag iet stopēt, lai nav jābrauc autobusā ar visām tām kastēm, tā mēs arī darījām, bet cilvēki uz mums nosodoši skatījās, tāpēc tomēr gājām uz autobusu, kad bijām izkāpušas, nolēmu, ka varētu apsēsties uzpīpēt, bet izrādījās, ka man nav šķiltavu.

Man ar veģetārisma sabrukumu tagad droši vien būtu jājūtas, kā visiem tiem smēķēšanas atmetējiem, kuri pēc laika atkal atsāk, lai gan divi gadi ir smuks laiciņš, nav tomēr divas nedēļas, bet es tā nejūtos. Un es reāli saprotu, ka nav tur nekādas pīkstēšanas "es gribu atmest, bet nevaru", "es gribu neēst to gaļu, bet nevaru", ja tu gribi un tev tiešām ir skaidrs, kāpēc tu to dari vai nedari, tad tas arī ir iespējams. Tipa, skaties uz to gaļu, tev viņu briesmīgi gribas, bet tu zini, kāpēc tu viņu neēd, un roka nemaz vairs nestiepjas, es domāju, ka ar cigaretēm droši vien ir tāpat, vienkārši nekad neesmu mēģinājusi atmest. Un šorīt es pavisam skaidri jutu, kā manī tā pārliecība, ka tam, ka es neēdu to gaļu, ir kāda jēga, salūza. Un tad gan ir tā, tu skaties uz omleti ar gaļu, tā smaržo brīnišķīgi, tu zini, ka tāpat arī garšo, un tu to vienkārši gribi, un nekā cita tur vairs nav, tu vairs neredzi neko, kāpēc sev to aizliegt. Un, manuprāt, kultivēt kaut kādu vainas sajūtu tur ir bezjēdzīgi, ja es kādreiz atkal jutīšos tā, ka varu un gribu neēst gaļu, tad atkal kļūšu par veģetārieti.