Man ar veģetārisma sabrukumu tagad droši vien būtu jājūtas, kā visiem tiem smēķēšanas atmetējiem, kuri pēc laika atkal atsāk, lai gan divi gadi ir smuks laiciņš, nav tomēr divas nedēļas, bet es tā nejūtos. Un es reāli saprotu, ka nav tur nekādas pīkstēšanas "es gribu atmest, bet nevaru", "es gribu neēst to gaļu, bet nevaru", ja tu gribi un tev tiešām ir skaidrs, kāpēc tu to dari vai nedari, tad tas arī ir iespējams. Tipa, skaties uz to gaļu, tev viņu briesmīgi gribas, bet tu zini, kāpēc tu viņu neēd, un roka nemaz vairs nestiepjas, es domāju, ka ar cigaretēm droši vien ir tāpat, vienkārši nekad neesmu mēģinājusi atmest. Un šorīt es pavisam skaidri jutu, kā manī tā pārliecība, ka tam, ka es neēdu to gaļu, ir kāda jēga, salūza. Un tad gan ir tā, tu skaties uz omleti ar gaļu, tā smaržo brīnišķīgi, tu zini, ka tāpat arī garšo, un tu to vienkārši gribi, un nekā cita tur vairs nav, tu vairs neredzi neko, kāpēc sev to aizliegt. Un, manuprāt, kultivēt kaut kādu vainas sajūtu tur ir bezjēdzīgi, ja es kādreiz atkal jutīšos tā, ka varu un gribu neēst gaļu, tad atkal kļūšu par veģetārieti.