Tāpēc ka prāga man ir relatīvi tuvu, un es to pat teju varua atļauties.

Es vienkārši esmu sajūsmā no domas, ka tagad spēju apsvērt ceļošanu vienai, un man nav plānu svētkiem.

Es nez, man šķiet, ka ceļošana vienam nerullē. Vienkārši nav ar ko dalīties priekā.

Tikpat labi varētu teikt, ka dzīve vienam nerullē. I don't have anyone to whom I could offer to go for a trip during Christmas.

Bet nē: man liekas, ka vienam darīt lietas var būt ļoti, ļoti forši, līdz tam vienkārši jāizaug.

Nu, tad man līdz tam izaugt nav lemts. :)
Es visu varu darīt viena, bet ceļošanai man vajaga kādu ar ko dalīties priekā. :) Tas laikam individuāli, jo dažus esmu dzirdējusi priecīgi ceļojam vienatnē.
Bet neviens nevar likt man šito saprast :)) Kaut gan.. var jau iespraust ausīs bossa nova radio un ceļot kopā ar to? :))

Nu, es autobusos mēdzu lasīt, klausīties mūziku vai grāamtas un domat. Es patiesībā tieši kaut kur došanās procesā (ja vien neesmu apmaldījusies, nosalusi un izsalkusi) jūtos daudz mazāk viena, nekā darot jebko citu. There is this feeling of ultimate connection with universe. :)).

Nu jā, bet kad Tu redzi ko skaistu, tad taču gribas kādam teikt: "ārprāts, vai tu redzi to arku, kalnu, skulptūru?", "paskaties uz tām krāsām, es tūdaļ raudāšu!", "nevar būt, ka mēs esam te", "paskaties, paskaties, pieskaries..."

Es šīs sajūtas piedzīvoju on regular basis - ceļoju vai neizeju no istabas. The blessing and tragedy of my life. :D

+++++