"Analizējot publicistiku, var izdalīt divas galvenās tēmas – pilsētas multinacionālisms un urbanizācija. Tās abas sāka apspriest 20. gadu vidū. Publicisti nosodīja pilsētu internacionālo nokrāsu,20 un konstatēja, ka šī „politiskā rūsa” no Rīgas izplatās visos Latvijas apgabalos.21 Saimnieciskās krīzes laikā retorika kļuva uzstājīga. Nosodīja to, ka „mūsu Rīga kļuvusi internacionāla līdz nejēdzībai”, skaidroja, ka zemnieks „vairs neatdos savu pilsētu sarkano varā”, ka „Rīga nekad nekļūs sarkana! Rīga taps zaļa!”22 Savukārt raksturojot urbanizāciju (bēgšanu no laukiem nosauca par sērgu), provinces publicisti apgalvoja, ka pilsētas dzīvo uz lauku rēķina, un norādīja, ka tas nav taisnīgi, jo tautas „dabīgi veselīgo un nacionālo raksturu” latvieši saglabājuši tikai tādēļ, ka lielākoties dzīvoja uz laukiem „kā savdabīgi noslēgta zemnieku vienība, kura bija pasargāta no lielpilsētu izvirtības baciļiem un arī bija mazāk pieejama svešu tautu kulturālam iespaidam un pārtautošanai”.23 Ne tikai apgalvojums par lielpilsētu izvirtību, bet arī veselīgo zemnieku un izmirstošo pilsētnieku pretstatījums netieši noskaņoja laucinieku pilsētu uztvert, ja ne negatīvi, tad vismaz kā vietu, kas drīzāk ir nevēlama."

(Ineta Lipša "Sabiedriskā tikumība Latvijā 1918-1940")