Ar visu to, ka es mēģinu būt iecietīga, jo zinu, ka man arī nav pašas lieliskākās komunikācijas prasmes, mani tomēr stipri aizkaitina, ka mego pārdevējas, nevar nosaukt summu, kura man jāmaksā skaļi, un regulāri demonstratīvi nopūšas, skaitot manis maksāto naudu, ja esmu piedāvājusi pāris euro par daudz.

Un labi, konkrēti mego visāda veida bezkaunības ir stipri ierasta lieta, tomēr mani vispār ir sākus besīt mūsu kultūras tendence nesarunāties, bet mēģināt citu uzmanību pievērst ar kaut kādiem mājieniem, acu miegšanu un sazinkovēl, es šad tad attopos muļķīgās situācijās veikalos un citur, tāpēc, ka cilvēki nevar normāli pateikt, ko viņi no manis grib. Es gan pret šo esmu izstrādājusi zināmu psiholoģisku noturību un pārdzīvoju daudz mazāk, nekā agrāk, turklāt, gana bieži es pēc konteksta un tā, ka kāds uz mani uzkrūtoši blenž, varu izdomāt, ko cilvēks mēģina man nokomunicēt, vai vismaz to, ka man vajadzētu pajautāt, kas par lietu, bet man šis principā nepatīk un apbēdina, jo, ja kāds kaut ko grib, viņam tas ir pieklājīgi jāpasaka/jāpajautā.