Pēdējā laikā mani ļoti nomoka nespēja atbildēt uz jautājumu, ko nozīmē būt par labu cilvēku.
Mani tas uztrauc daudzos līmeņos - gan sajūta, ka vienmēr nav iespējams rīkoties pareizi pat, ja ļoti gribas, gan tas, ka vienmēr nevar zināt, kā ir pareizi, gan arī tas, ka es īsti neticu, ka tāds "absolūtais pareizuma prinncips", kas būtu pielāgojams visām situacijām, vispār eksistē, tāpat arī tas, vai, ja mēs nerīkojamies pareizi vienmēr, tas mūsu pareizās rīcības nepadara par mazāk pareizām vai vismaz nesamazina to vērtību.
Tāpat es nevaru līdz galam atrisināt jautājumu par to, kas ir svarīgāk - pozitīvs iznākums pēc iespējas lielākai cilvēku grupai vai arī rīkošanās saskaņā ar morāles principiem neatkarīgi no sekām ārējā realitē.

Vispār mani uztrauc doma, ka es neemsu īsti labs cilvēks, jo es ne nemaz nevaru tāds būt, kamēr es sev neesmu līdz galam definējusi, ko es saprotu ar jēdzienu "labs cilvēks".