Varbūt es vienkārši esmu kļuvusi par "vecu cilvēku" ar vēlmi moralizēt: vietējā veikalā aiz manis stāvēja meitene un grasījās pirkt vīnu un cigaretes (pudeli redzēju, jo tā bija tuvu maniem iepirkumiem, un cigaretes viņa prasīja), pēc cigarešu pieminēšanas pārdevēja viņai palūdza parādīt dokumentus (nu, labi, nevis palūdza, bet uzbrēca "dokumentus", bet viņas tur regulāri brēc), un meitene reaģēja tieši tā, kā es, kad man nepilngadīgai palūdza uzrādīt dokumentus: bez liekiem mēģinājumiem pārliecināt, ka dokumenti aizmirsti vai taml., vienkārši gāja prom, pat nepateikusi, ka viņai to nav, tad pārdevēja uzbrēca pakaļ "trīs euro un nesadzirdēju, cik centi", meitene griezās atpakaļ un samaksāja par vīnu, jo, spriežot pēc nosauktās summas, cigaretes viņai pārdotas netika. Vērojot šo situāciju, biju pārstājusi krāmēt savus iepirkumus un vienbrīd pat domāju, vai tomēr nevajadzētu kaut ko teikt, bet tad nokaunējos, jo, cik tad es pati reižu neesmu nepilngadīga mēģinājusi nopirkt alkoholu un cigaretes, un tas laiks tomēr vēl ir gana nesenā pagātnē, lai nesāktu tēlot pieaugušo, pareizo pilsoni, tomēr ļoti nobrīnījos par savu reakciju un šaubām, vai tomēr kaut kas nebūtu jāsaka.
Bet pasaulē nav taisnības - man nesen nepārdeva alkoholu kaņepē un ļeņingradā, jo man nebija līdzi pases.
Bet pasaulē nav taisnības - man nesen nepārdeva alkoholu kaņepē un ļeņingradā, jo man nebija līdzi pases.
13 comments | Leave a comment