25 November 2014 @ 12:55 pm
 
The WHO and many other organisations focus on suicide prevention, and if by this is meant prevention of the causes that lead people to try to end their lives, then this focus is entirely sound. But if by ‘suicide prevention’ is meant simply preventing people from succeeding in killing themselves, irrespective of whether it is possible to change the conditions that lead them to wish to kill themselves, then suicide prevention is not always the right thing to do. It is possible that in a significant number of cases, suicide is the only way of escaping from unbearable and unrelievable suffering due to mental illness, and is in accordance with the rational preferences of the person committing suicide.

(Peter Singer "Voluntary Euthanasia: A Utilitarian Perspective")
Tags:
 
 
( Post a new comment )
pelnufeja[info]pelnufeja on November 25th, 2014 - 04:51 pm
Nu, vispār jau tā ir drīzāk mana vaina, jo es izrauju ārpus konteksta, vienk. man nav spēka te citēt un skaidrot visu, par ko un ko es domāju un uzskatu par būtisku.

Bet vispār es nedomāju, ka viņš grib, lai mēs uzķeramies, ipriekš raksta autors runā par to, ka garīgas ciešanas ir tikpat vērā ņemamas kā fiziskas, un tas tiek argumentēts, vienk. es to uzskatu par pašsaprotamu, tāpēc izlaižu. :)
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
extranjero[info]extranjero on November 25th, 2014 - 05:33 pm
Vai tad šo patiesību kāds apšauba?

Šeit ir kas cits. Normāli valstīs ar nacionālo medicīnu ir skaidri kritēriji – 1 kvalitātes dzīvesgada paildzināšanai var ieguldīt, teiksim 50 tūkst. eiro. Var diskutēt par niansēm, kas ir kvalitātes dzīves gads, bet mēs visi saprotam, ka cilvēks, kas var baudīt dzīvi ar draugiem ir kvalitatīvāka dzīve nekā tam, kurš spiests pavadīt laiku ar sāpēm un pieslēgtam pie sistēmas.

Un tass ir viss, kas vajadzīgs aprēķinam. Ja vēža operācija izmaksā 1 miljonu, bet pēc tās vidēji vari nodzīvot 3 gadus, tad tev atsaka. Tas varbūt ir cietsirdīgi, bet par to miljonu var izārstēt 10 bērnus ar leikēmiju, kas katrs nodzīvos vēl 30-40 gadus, piemēram. Līdzekļi nav neierobežoti, un visam ir samērīgums.

To pašu var attiecināt uz pašnāvībām. Ja tās novēršana izmaksā kādus līdzekļus, bet katrs izglābtais var nodzīvot, teiksim, 5 kvalitātes dzīvesgadus (ar sāpēm, bet 25 gadus ar kvalitātes koeficientu 0.2), tad ir jēga ieguldīt šādā glābšanā un rehabilitācijā līdz 250 tūkst. eiro. Vispārīgi jebkurš ieguldījums mentālās veselības jomā ir ar ļoti lielu atdevi, pat salīdzinot ar daudzām citām nopietnām kaitēm (piemēram, C hepatīta ārstēšanu). Normālu terapeitu varētu dabūt par kādiem 5000 eiro gadā (50 nedēļas x 100 eiro par seansu). Zāles varētu maksāt ~2000 eiro gadā. Salīdzinājumā, jaunākās C hepatīta zāļu kurss maksā ~50 tūkst. eiro. Depresijas ārstēšana ir lētāka, lai gan nav tik efektīva. Tikai pagātnes aizpriedumi liek mums raudzīties uz to savādāk.

Autors spekulē ar “significant number of cases” bez jebkāda pamatojuma. Tur jau tā lieta, ka ne par vienu pacientu nevar zināt, ka viņš izārstēsies. Lēmums uzsākt ārtēšanu balstās tikai uz skaudru statistiku. Tas ir zināmā mērā pretrunā ar hipokrāta principu “nenodarīt kaitējumu”, bet ja šo principu ievērotu absolūti, tad vispār nevienu pacientu nevarētu ārstēt, jo nekad nevar zināt, ka no zālēm konkrētajam pacientam nepaliks sliktāk. Tas vienkārši ir praktiskums. Es neredzu iemeslu, kāpēc mentālās slimības būtu jāskata kā citādi.

Tāpēc es saku, ka var no pirksta izzīst jebkuru “IF...”, un uzbūvēt veselu spriedumu ķēdi no tā. Bet no tā mēs neko nevaram mācīties. Un tieši šāda nepamatota filozofēšana ir tā, kas ir radījusi aizspriedumus un bremzējusi mentālo slimību ārstēšanu. Agrāk tās bija idejas, ka depresija ir grēks, paša cilvēka slinkums vai gara vājums. Šīs idejas vēl nav mirušas, bet jau polulāra ir kļuvusi ideja, ka tas ir ļaunums izglābt kādu pašnāvnieku un likt viņam turpināt mocīties depresijā. Tā vietā, lai mēs domātu, kā varam palīdzēt šiem cilvēkiem, dziļāk pētot gan neirobioloģiju, gan psiholoģiju.
(Reply) (Parent) (Link)