|
Svētdiena, 12. Jun 2005, 20:33

kāpēc tu mani pameti vienu pašu?
Svētdiena, 12. Jun 2005, 22:53
stepes_vilks

man arī šobrīd gribētos šādu jautājumu raidīt kaut kur kosmosā Svētdiena, 12. Jun 2005, 23:02
pelican

tev ar liekas, ka ir apsolīts, bet netiek dots? Svētdiena, 12. Jun 2005, 23:28
stepes_vilks

šī sajūta ir tāda nekonkrēta... vienkārši kaut kā ļoti būtiska trūkst - bet šaubos, vai tas jebkad ir solīts. esmu fatālists, ja :) Svētdiena, 12. Jun 2005, 23:37
pelican

nu ja, es jau par to pašu, skat, es pa to nesen, nosusinot emocionālos brikšņus, funktierēju: tā, ir iztrūkums, nepilnība, bet nevar būt nepilnība, ja kāds nav iedvesis sajūtu (manā traktējumā- apsolījis), ka jābūt kam vēl. tā man liekas. man piemēram vislaik liekas, ka kāds man kaut ko apsola, bet nepiepildās, muļķīgi-puļķīgi, bet es no tā nevaru izvairīties. Un tad ir tāda pāridarījuma sajūta, ilgas, gaidas un visas pārējas vaidas. projekcija uz ne šo pasauli. Re, cik es visu labi saprotu, bet nokārtot rēķinu snesanāk. pat negribās, jo ir klusas aizdomas, ka tad es sev nozagšu biogrāfiju un manis pavisam vairs nepaliks. melnais caurums apēdīs pats sevi. Jau tā ēd šņiku šņākt. Svētdiena, 12. Jun 2005, 23:44
stepes_vilks

šitas man asociējas ar paša bērnību, kad jebkāda neapmierināta iegriba saistījās ar baigo pāridarījuma sajūtu:) nē nu patiešām, komōn, tas, ka tā ir jābūtība, lai tu justos, hmmm, pilnvērtīgi, nenozīmē, ka to kāds būtu solījis. man sāk simpatizēt ideja par Kirkegora ļauno, atriebīgo Dievu, kas ar mums vienkārši spēlējas kā ar tādiem faking kauliņiem. uzmet sešinieku - aiziet! uzmet divnieku - nu un tu esi tāds divnieku karalis a kū dareit. dzeive toida |