Sestdiena, 19. Mar 2005, 13:10

nekādīgi nesanāk draudzēties ar laiku. Viņš pārāk salts, nepiekāpīgs soļo kā zaldāts, neskatās ne pa labi, ne pa kreisi, ritmā, ritmā, ritmā, ritmā pa vertikāli. Es pakrītu un saku: "Stāvi, mēs tač kopā"  uz ko es redzu tikai viņa armijas zābaku zoles. baigais. bet man ir dažas viltībiņas, ha, ha, hā ;P Tikai es tās nedrīkstu te rakstīt, jo viņš jau nav muļķis, izlasīs un palaidīs vagu.
Mūzika: future sound of london - goodbye sky (reprise)
 ir doma | 6 raksta

Sestdiena, 19. Mar 2005, 13:34
[info]maya

man gan laiks saritinājies vēderā - reizēm kā ezis durstās, ar adatām caurumus miesā izplēš un es pa tiem izteku ārā

reizēm atkal kā zirneklis satin mani kamolā - tik uz iekšu, tik uz iekšu

bet reizēm kā bunba - ņem un uzsprāgst (tie tad arī ir tie laimīgākie mirkļi, kad laiks atļaujas nebūt)
Diskusija - Atbildēt

Sestdiena, 19. Mar 2005, 13:42
[info]pelican

zinu šīs noklusētās laika atomsēnes, sastingušas, krāšņas.
Iepriekšējais - Atbildēt