nekādīgi nesanāk draudzēties ar laiku. Viņš pārāk salts, nepiekāpīgs soļo kā zaldāts, neskatās ne pa labi, ne pa kreisi, ritmā, ritmā, ritmā, ritmā pa vertikāli. Es pakrītu un saku: "Stāvi, mēs tač kopā" uz ko es redzu tikai viņa armijas zābaku zoles. baigais. bet man ir dažas viltībiņas, ha, ha, hā ;P Tikai es tās nedrīkstu te rakstīt, jo viņš jau nav muļķis, izlasīs un palaidīs vagu.