| 43 |
|
kā tauriņi uz gaismu mēs uz satori
kā tauriņi uz satori mēs uz gaismu
kā satori uz mums gaisma uz tauriņiem
kā satori uz tauriņiem gaisma uz mums
kā gaisma uz mums satori uz tauriņiem
kā tauriņi uz mums tā gaisma uz satori |
|
|
| 42 |
|
Sen neredzētu cilvēku sociālos profilus skatīties.
Dzīves virzienos ko iedomāties nav bijis iespējams.
Atslābst nedaudz solipsims. Paliek vieglāk. |
|
|
| 41 |
|
|
Par ceļojumiem vakar dzirdēju. Konkrētāk par personu kura gadā četras vai piecas reizes kaut kur brauc. Pirms pusotra gada braucu vilcienā uz Jelgavu un pēkšņi sapratu, ka nav jau īsti nekādas nozīmes kur tu šobrīd esi vai ko dari. Vēl mazāka nozīme ir tam ko tu esi darījis. Atmiņas par ceļojumiem, fotogrāfijas vai suvenīri vēl mazāk svarīgi. Tu esi te un tagad. |
|
|
| 40 |
|
Nav nekāda noslēpuma, kurš būtu jāatklāj.
Noslēpums saistīts ar gribas darbību.
Kad kāds kaut ko ir paslēpis un kāds šo paslēpšanas darbību ir konstatējis, bet ne pašu objektu kas apslēpts.
Tā nav arī neziņa. Arī tas ka tu nezini to ka kaut ko nezini tas nav.
Beigās droši vien sanāk ka nav ne apslēptā, nav tā kurš apslēpj un nav arī tā kurš kaut ko meklē. Un nav nekur jānokļūst, jo tu jau tur esi. Nav arī nekas jāsagaida, jo tas jau ir tagad. |
|
|
| 39 |
|
|
Reizēm šķiet, ka tie kas neatrod nav ar pārāk augstiem meklēšanas objekta standartiem, bet pārāk aizrāvušies ar pašu meklēšanu. |
|
|
| 38 |
|
Kāpēc sēdēt uz grīdas ar skatu pret sienu?
Lai vieglāk pamanītu to kas tev svarīgs, to kam esi pieķēries, to kas tevi šeit notur. Pamanīt pēdējās domas pirms prāta svārstības norimst un tu aizmirsti uz brīdi domāt. Pamanīt pirmās domas, kuras atkal liek prātam svārstīties.
Gribas sevi mānīt ar domu, ka patiesībā jau tu nekam neesi pieķēries un varētu visu tā pēkšņi pamest un zaudēt, ja vien būtu tāda nepieciešamība.
Nepieciešamība parasti tā arī neuzrodas un tu paliec sevis apmānīts. |
|
|
| 37 |
|
Par nāvi vēl mazliet:
Bērnībā, domājot par nāvi, šķita, ka nomirt lēnām no nedziedināmas kaites, zinot aptuveno atlikušā laika, kurā ķermenis spēs uzturēt sevī apziņu apmēru, būtu sliktāk, tas ir, biedējošāk, nekā, piemēram, ja tevi pēkšņi un diezgan nemanot nobrauc autobuss, jo tas laiks, kurā šī sava patiesā mirstīguma apzināšanās būtu tik intensīva, varētu būt nepanesami smags.
Tagad reizēm, spontāni vizualizējot, diezgan pēkšņu pasaules gala scenāriju, kurā kādā vēlā nakts stundā, paveroties debesīs, ieraugu kādu debesu ķermeni, kurš neglābjami tuvojas zemei neizmērojami lielā ātrumā, saprotu, ka, nē, tomēr izvēlētos, ja būtu tāda iespēja un karmiskais potenciāls ļautu, scenāriju kurā varētu vismaz pāris nedēļas sagatavoties nāves brīdim.
Vienīgais vajadzētu padomāt par to, kāpēc ir šķietamība, ka nāvei var gatavoties tikai zinot, ka tā būs tuvāko nedēļu, mēnešu vai gadu laikā? Tu, piemēram, tagad jau zini, ka mirsi, ja ne šodien, rīt vai pēc mēneša, tad vismaz gadu desmitu laikā.
Vai ilgāks laika posms neļautu sagatavoties labāk? Arī, ja, piemēram, būtu kāds noteikts laika daudzums nepieciešams, lai sagatavotos nāvei un šis laika daudzums būtu īsāks nekā atlikušā dzīves daļa, tad vai nevarētu šo sagatavošanos veikt tagad, lai cik tas laiku aizņemtu un pēc tam to laiku, kurš paliek pāri būt jau sagatavojies. Nav taču tas jādara pēdējā brīdī. |
|
|
| 36 |
|
Par vizuālajām sajūtām:
Šorīt tāda migla, ka braucot vilcienā pār Dzelzceļa tiltu aiz loga vispār neko citu nevarēja redzēt izņemot miglu. Sajūta kā deviņdesmito gadu beigu datorspēlē uz datora kuram videokarte neļauj attēlot tekstūras tālumā aizvietojot tās ar pelēku miglu.
No rīta meditējot vienā brīdī acu priekšā spilgta kaut kāda spontāna vizualizācija, tik spilgta gandrīz kā tieši uz kaut ko skatītos. Nevajadzētu jau nekam tādam pievērst uzmanību, bet tas spilgtums...
Pasen kaut kur lasīju, ka dīvaini ir nevis tas, ka cilvēka prāts saskaras ar halucinācijām, bet tas ka halucinācijas nav nepārtraukti visu laiku. Doma tāda, ka smadzenes tās "halucinācijas" ierobežo balstoties uz no maņām iegūtās informācijas un filtram laiž cauri tikai to kas varētu būt svarīgs. Kādu laiku nedaudz ierobežojot iespēju saņemt informāciju no maņām iespējams ieraudzīt nedaudz citas lietas, jo nav vairs līdz galams skaidrs ko atfiltrēt no tā visa. |
|
|
| 35 |
|
Nedaudz par priekšstatiem par nāvi bērnībā:
Bērnībā domāju, ka priekšstatu par to kā tas varētu būt pēc nāves, visdrīzāk, varētu būt iespējams gūt atrodoties tumšā, klusā telpā, aizturot elpu.
Tad es, protams, nebiju dzirdējis par to, ka cilvēkiem ir nevis tikai piecas maņas, bet apmēram divdesmit viena. Arī to, ka pasaules visklusākajā telpā ir iespējams dzirdēt savu asinsriti un cilvēkiem esot psiholoģiski grūti šajā telpā ilgstoši uzturēties, es nebiju dzirdējis.
Iespējams, ka šī telpa tajā brīdī nemaz neeksistēja, pieņemot laiku par lineāru parādību, tas ir.
Pilna kognitīvo spēju saglabāšana pēc nāves, tas bija pašsaprotami bērnības priekšstatos par pēcnāves stāvokli. Bērniem laikam vispār kaut kā kartēziskais duālisms ir raksturīgs. Par materiālistisko redukcionistu neviens nepiedzimst. Atceros arī par to kā domāju, ka būtu forši samainīties ar ķermeņiem uz kādu laiciņu ar kādu personu vai ar dzīvnieku, tas šķita pat ļoti iespējams, jo atliktu tikai vienu apziņu ielikt otrā ķermenī un otru apziņu ielikt pirmajā.
Vēl, protams, ir nāves salīdzinājums ar bezsapņu miegu, bet bērnībā tas miegs biežāk ir tāds, ka aizej gulēt, zaudē apziņu (vai arī nezaudē apziņu, bet zaudē tikai spēju radīt atmiņas) un nākamajā apziņas momentā attopies no rīta, kad par miegu liecinājis tikai apziņas momentu pārtrauktība izsecināta no apziņas momentu veidotā naratīva pārrautības. Neatceros bērnībā bijušus apzinātus nomoda un miega starpstāvokļus kā reizēm tagad.
Pirms pāris dienām aizdomājos par bērniem kuri atceras pagājušo dzīvju atmiņas un vecākiem kuri satraucas par šādu savu bērnu uzvedību. Šķiet, ka šādiem bērniem izpaliek problēma ar nāves koncepta izskaidrošanu un priekšstatu par to kas notiek pēc nāves veidošanu. Pietiek ar uzsvara likšanu uz reinkarnācijas scenāriju bērnam, ar pagājušo dzīvju atmiņām, vieglāk saprotamo un pieņemamāko pēcnāves eksistences variantu. |
|
|
| 34 |
|
|
Pasaule ir sagurusi. Bet varbūt saguris esi Tu? Zelta laikmets vienmēr ir kaut kad, bet nekad tas nav tagad.
Var jau teikt, ka tas kurš dzīvo šim mirklim ir vislaimīgākais, bet šis mirklis ir ārpus laimes/nelaimes nošķīruma. Brīdī kurā Tu sāc domāt par sevi un vai šobrīd Tu esi laimīgāks nekā biji, piemēram, pagājušajā nedēļas nogalē, tā Tu vairs neesi ne tuvu šajā brīdī.
Ja Tu pēkšņi spētu dzīvot tikai šajā brīdī un nekad vairs nedzīvotu nekur citur, Tu to tā arī neuzzinātu. |
|
|
| 33 |
|
Tā es šodien dzirdēju, ka pasaule tiekot nepārtraukti atkalradīta.
Ik mirkli tā beidzas un tiek radīta atkal no jauna. Neviens tikai nezinot kādā ātrumā šie mirkļi mainoties. Viens no variantiem esot, ka tas ir gaismas ātrums, kas izskaidrotu kādēļ nekas nevar pārvietoties par to ātrāk.
Arī mēs radām sevi, radam un pēc tam noturam.
Kādu brīdi šie radījumi šķiet gana līdzīgi, lai tos vienu no otra neizšķirtu un piedēvētu tiem identitāti. Šim brīdim ir dažādi ilgumi. Tu, protams, nešaubies, ka neesi tas pats tu kas mācījās pamatskolā, bet reizē domā, ka pagājušas nedēļas tu nekā īpaši no šīs darbadienas tu. Iespējams, ka atbrīvošanās no tā kas Tevi notur šajā realitātē ir meklējama šo identitātes brīžu ilgumu samazināšanā. Samazināšanā līdz tādam ilgumam, ka šķiet ka Tevis vispār vairs tā pa īstam nemaz nav. |
|
|
| 32 |
|
|
Es, patiesībā, negribētu ilgāk no rītiem gulēt. Gribētu lai no rītiem mazāk nāk miegs. |
|
|
| 31 |
|
Vispār vakar bija dzimšanas diena. Par nāvi nedomāju kā parasti pienāktos šādās dienās. Laikam jau tāpēc ka par pakārtotu lietu nepastāvību sanāk domāt biežāk pēdējā laikā nekā reizi gadā.
Par Budas, tā kas Šakjamunī nāvi un pēdējiem vārdiem gan sapņoju vakar pa dienu. Tā ka savā ziņā īsti bez domām par nāvi dzimšanas dienā iztikt nesanāca. |
|
|
| 30 |
|
|
Daudz varētu uzrakstīt, bet sajūta, ka nav svarīgi. Svarīgo jau, laikam, vispār uzrakstīt nevar. Tas ir aiz vārdiem. |
|
|
| 29 |
|
Prāta svārstības un okeāns?
Bet kad Tu pēdējo reizi biji pie lielākas ūdenstilpnes?
Labāk - domām savi maršruti jāveic.
Pēcpusdienā retāk nāk tramvajs nekā no rīta
un tad iestājas nakts un pasažieru pārvadājumiem pauze. |
|
|
| 28 |
|
Šonakt sapņoju, ka esmu nokļuvis kādā sektā, kurā visus ar mākslīgajām asinīm apšļaksta. Sekta atradās kaut kur Jūrmalā. Visai netālu no dzelzceļa stacijas. Bija grūti no šīs sektas aizbēgt, jo fiziski dzinās pakaļ tiem kas skrēja prom. Tas droši vien no darbavietas netālu esošās kristīgās sektas Prieka vēsts sakarā.
Iepriekšējā naktī atkal sapņoju, ka intervēju kādu tibetiešu lamu vai geši. Tas droši vien nesen izlasītās RL intervijas sakarā.
Un vēl jau kādas pāris naktis sapņos neesmu nevienu nogalinājis.
Tas tā nedaudz par sapņiem. |
|
|
| 27 |
|
Ar karmu nesaistīta doma:
Ja kaut kas ir kebabs, tad to ir grūti apēst. |
|
|
| 26 |
|
Sapņos. Sapņos kurus atceros. Sapņos kurus atceros no rīta.
Bieži kādu nogalinu es. Nogalinu un domāju par savu karmu. |
|
|
| 25 |
|
Zini, es laikam tomēr atradu sevī līdzcietību failu.
Atradu pavediena galu. Tā teikt, ceļa sākumu atradu.
Atradu ieeju labirintā kura centrā ir patiesi neizmērojama līdzcietība.
Viss sākas ar Tavu egocentrismu. Darbībām kuras motivē ego.
Darbībām kuras mani nekādi neskar un netraucē.
Darbībām par kurām man Tevis patiesi ir žēl.
Vienīgais reizēm Tu nezini, ka Tev būtu par to jācieš.
Līdz ar to 'līdzi' faktors 'cietībā' ir mazāk izteikts.
OM MANI PADME HUM |
|
|
| 24 |
|
Gribētos lai būtu viena mīļākā grāmata man.
Tāda īstā un vienīgā. Normālā izmērā grāmata.
Kuru varētu gandrīz iemācīties no galvas.
Un reizē negribētos. Lai paliek kā ir tagad.
Tā tomēr būtu pieķeršanās. |
|
|
