OM MANI PADME HUM - Komentāri // ieraksti|arhīvs|draugi|par mani

37 14. Mar 2017|15:19

peepingtom
Par nāvi vēl mazliet:

Bērnībā, domājot par nāvi, šķita, ka nomirt lēnām no nedziedināmas kaites, zinot aptuveno atlikušā laika, kurā ķermenis spēs uzturēt sevī apziņu apmēru, būtu sliktāk, tas ir, biedējošāk, nekā, piemēram, ja tevi pēkšņi un diezgan nemanot nobrauc autobuss, jo tas laiks, kurā šī sava patiesā mirstīguma apzināšanās būtu tik intensīva, varētu būt nepanesami smags.

Tagad reizēm, spontāni vizualizējot, diezgan pēkšņu pasaules gala scenāriju, kurā kādā vēlā nakts stundā, paveroties debesīs, ieraugu kādu debesu ķermeni, kurš neglābjami tuvojas zemei neizmērojami lielā ātrumā, saprotu, ka, nē, tomēr izvēlētos, ja būtu tāda iespēja un karmiskais potenciāls ļautu, scenāriju kurā varētu vismaz pāris nedēļas sagatavoties nāves brīdim.

Vienīgais vajadzētu padomāt par to, kāpēc ir šķietamība, ka nāvei var gatavoties tikai zinot, ka tā būs tuvāko nedēļu, mēnešu vai gadu laikā? Tu, piemēram, tagad jau zini, ka mirsi, ja ne šodien, rīt vai pēc mēneša, tad vismaz gadu desmitu laikā.

Vai ilgāks laika posms neļautu sagatavoties labāk? Arī, ja, piemēram, būtu kāds noteikts laika daudzums nepieciešams, lai sagatavotos nāvei un šis laika daudzums būtu īsāks nekā atlikušā dzīves daļa, tad vai nevarētu šo sagatavošanos veikt tagad, lai cik tas laiku aizņemtu un pēc tam to laiku, kurš paliek pāri būt jau sagatavojies. Nav taču tas jādara pēdējā brīdī.
Link Read Comments

Reply:
No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Gandrīz jau aizmirsu pateikt – šis lietotājs ir ieslēdzis IP adrešu noglabāšanu. Operatore Nr. 65.

hackers counter system