37 |
|
Par nāvi vēl mazliet:
Bērnībā, domājot par nāvi, šķita, ka nomirt lēnām no nedziedināmas kaites, zinot aptuveno atlikušā laika, kurā ķermenis spēs uzturēt sevī apziņu apmēru, būtu sliktāk, tas ir, biedējošāk, nekā, piemēram, ja tevi pēkšņi un diezgan nemanot nobrauc autobuss, jo tas laiks, kurā šī sava patiesā mirstīguma apzināšanās būtu tik intensīva, varētu būt nepanesami smags.
Tagad reizēm, spontāni vizualizējot, diezgan pēkšņu pasaules gala scenāriju, kurā kādā vēlā nakts stundā, paveroties debesīs, ieraugu kādu debesu ķermeni, kurš neglābjami tuvojas zemei neizmērojami lielā ātrumā, saprotu, ka, nē, tomēr izvēlētos, ja būtu tāda iespēja un karmiskais potenciāls ļautu, scenāriju kurā varētu vismaz pāris nedēļas sagatavoties nāves brīdim.
Vienīgais vajadzētu padomāt par to, kāpēc ir šķietamība, ka nāvei var gatavoties tikai zinot, ka tā būs tuvāko nedēļu, mēnešu vai gadu laikā? Tu, piemēram, tagad jau zini, ka mirsi, ja ne šodien, rīt vai pēc mēneša, tad vismaz gadu desmitu laikā.
Vai ilgāks laika posms neļautu sagatavoties labāk? Arī, ja, piemēram, būtu kāds noteikts laika daudzums nepieciešams, lai sagatavotos nāvei un šis laika daudzums būtu īsāks nekā atlikušā dzīves daļa, tad vai nevarētu šo sagatavošanos veikt tagad, lai cik tas laiku aizņemtu un pēc tam to laiku, kurš paliek pāri būt jau sagatavojies. Nav taču tas jādara pēdējā brīdī. |
|
|
Comments: |
ir tā ka uznāk reti bet spilgti gatavības brīži (zhiznj horosha i smertj horosha- kogda ty idjosh vsled za dzha (c)Arefjeva
Jā, es nesen redzēju vīrieti nomirstam kafejnīcā. Nokrita un viss. Četras ātro komandas mēģināja viņu atgriezt šajā plūsmā, bet laikam neizdevās. Skatījos un mācījos, kā tas notiek.
tb. tā ir arī sava veida sagatavošanās.
Un starp citu, es domāju par to, kā šajā sabeidrībā, sociumā, mums nav lielas iespējas iepazīties ar nāvi. Viss notiek prom no acīm, slimnīcā, visbiežāk. Caur institūcijām. Tā arī dzīvojam neiepazinušies, nemirstīgi, nesagatavojušies. Domāju, ka cita paaudze, manas omes, kas daudz pierezēja nāvi, tāpēc arī runā par to kā par paziņu: "atnāks kaulainā, paņems pie sevis." utjp. Atceros, ka mana ome pat ar zināmu aizkustinājumu par nāvi runāja. Neba nu es sapratu, kāpēc, un to, ka jārunā, vajag runāt par nāvi. | |