|
20. Aug 2017|21:08 |
Un starp citu, es domāju par to, kā šajā sabeidrībā, sociumā, mums nav lielas iespējas iepazīties ar nāvi. Viss notiek prom no acīm, slimnīcā, visbiežāk. Caur institūcijām. Tā arī dzīvojam neiepazinušies, nemirstīgi, nesagatavojušies.
Domāju, ka cita paaudze, manas omes, kas daudz pierezēja nāvi, tāpēc arī runā par to kā par paziņu: "atnāks kaulainā, paņems pie sevis." utjp. Atceros, ka mana ome pat ar zināmu aizkustinājumu par nāvi runāja. Neba nu es sapratu, kāpēc, un to, ka jārunā, vajag runāt par nāvi. |
|
