no filmas frāze:"nedāvini sievietei naudu,ja tā Tev patīk...dāvini šokolādes un puķes!" :)

ja cilvēks bijis izvēles priekšā un nav izvēlējies Tevi,bet nevienu arī citu nē,tad manuprāt nekas vēl nav zaudēts,ja esi tikai blakus!?
kādu dienu...
protams salīdzinās,atradīs kādu ar ko salīdzināt,bet tas jau vēlākais.šobrīd mēģinu par visām varītēm saprast vai daudzo filmu piedāvātais atrisinājums ir reāls.doma tāda-laiks visu saliks pa vietām Tev labvēlīgi un būsi ar to,ar ko vēlies...nu ka tam otram kkas iedos pa galvu,ka negrib Tevi zaudēt uz visiem laikiem un liek sirds doties atpakaļ apskāvienos?!mazliet skepse un neuzticēšanās tam visam...............................
bet dažbrīd varbūt dzīvoju ilūzijās par pasaules kārtību ?!??

to darīt ir vienkāršāk nekā mēģināt sevi vai apkārtējos izmainīt.

diezgan labi barojos.ar visiem mazajiem ienākumiem.ir pieaugusi milzīga apetīte.nopietni-redzams jau mazs vēderiņš :D...nezinu cik mani tas priecē vai apbēdina...varbūt pat sava veida lepnums,ka dūša stipra.nu jā,ir man fiziskais diezgan intensīvs noslogojums un tādēļ drīkstu :P

tā nu atkal ņammāju kko gardu kā cepumus ar pienu vai ceptu vistiņu ar kartupeļiem un priecājos kopumā par dzīvi.iet viss uz labo pusi.

ir man tagad arī picasa programma atpakaļ,kur var labot asumus fotogrāfijā ,kas arī iepriecina pat ļoti.

skatos ielādētās filmiņas no torrenti.lv un tas uzlabo dzīves kvalitāti vēl par 50% :))

ik pa laikam kko uzrakstu draugiem un uzzinu šādus tādus jaunumus par Angliju un darbu tur.

ik pa laikam paklausos mūziku 1.BAltijas kanālā un Mtv,kā arī dodu to prieku dzirdēt arī citiem caur youtabe.

ir man pabeigts personīgais projektiņš ar filmu par cilvēktiesībām un homoseksualitāti,tik trešo daļu ielādēt esmu paslinkojusi.

tā nu te ir divas pirmās...
http://www.youtube.com/watch?v=pnbCH9xa4S8
http://www.youtube.com/watch?v=wxT0J9mFw9g

kā arī man izdevās kustību salikt divās ,pat trīs bildītēs kopā.saliku albumā draugos.

mēs konkrēti nezinam vai mūsu mērķis var būt noteicošais dzīvē.iespējams pamazām ejam,lai nenokavētu iešanu pašu un esam vienmēr ceļā :)

tā bija ziemas laikā.varbūt tādēļ,ka elpas maz arī.
atskārsme.tas notika pustumsā,kad mani uzrunāja iekšējā balss:"Tad ir klusums,kā pirms vētras,kā mirklis pirms dators izslēdzās un dzirdi dūkoņu...tad apstājās laiks un Tev jāzin....
tā apstāsies arī TU"/2009.gada 30.10/

apputējusi telpa...man nav gaisa.sprakšķ vietām grīda.dažādas durvis ciet ,pa gaiteni ejot.meklēju izeju. nevaru atrast trepes.ir doma lekt pa logu ārā.kāda ārste mazgā matus pacientei,pasmaida man. jūtos kā šausmenē.

nekā daudz detaļās,bet varētu salikt kadrus.tikai...man negribās,jo atgādina slimnīcu.

varētu likties ,ka ir labi arī šādi,bet tad ,kad tas ir izveidojies sajūtās...gribas sprāgt un nezinu ..pat liekas-nemāku sarunāties ne par to un ne par šo.uzrakstīt varu mēģināt...

kaut būtu acumirklīgi,taču saliekās pēdējās drumslas bēdu un prieku pieputušos bezemociju plauktiņos un izšķīst un ir visur pilnīgs tuksnesis.

draugus zaudēju . punkts. ļoti bēdīgi ap sirdi,bet saku punkts un lai nu tā būtu,ka esmu nelaimīga šī faktora dēļ,bet vispār arī tādēļ,ka dzīvoju nekurnekad zemē un bez naudas,kas vismaz atrisinātu problēmu ar ceļu .man ir attiecības.jā,tā gan,bet....aiz tā nevarētu būt nekādu piebilžu .un nebūs jau arī.

savādas ir tās emocijas,bet varbūt tikai tad,kad to nav vispār!?

patiesībā izjūtu savas sāpes . tās citam nevienam nesāp .
dažreiz kā agonijā .
un nevaru teikt par ko . un nav kam .
savas dzīves un pat dzīvības knapi tur dūrītēs,lai neizsprūk .


pāries . varbūt nekad...gan jau mūžs paies bez nožēlām .


mēs dzimstam vieni ,tāpat arī... atdzimt gan.

kādu trīspadsmito eņģeli,kas būtu domāts tikai man...
kādu,par ko nezin neviens...lūdzu!
nē,nekādu džinu un zelta zivi!


****

bet vispār...var nebūt enģelis...vienkārši domāta tikai man.

taču tas ir sarežģīti visdrīzāk.
jā. lai nu paliek! nākamai dzīvei,lai arī var ko piedzīvot.

pagaidām viss šķiet mūžīgi tā kā ir. manī .

tas ir nožēlojami .

ir iegūts neliels iedegums plecu rajonā,izliets ne mazums sviedru šodien no iešanas vien. iedeva veselu lauku ar sienu-pabeidzām tīri laikā(ap 11),kad jau dedzināt tik pamazām sāka,jo bija vēl piecas rokas palīgos bez mums divām un jau pirmajos metros atklāju lapseņu midzeni,kurā trīs dumpinieces uz vietas sadzēla :(
atpakaļceļš bij mazliet ilgāks kā uz darbiņu . toties veicām peldi un baudījām melleņu garšu . mjā,Rīgā kas tāds nebūtu iedomājams un tas man tīri patīk .

Ja nu neizdodās kādu aizvainot ? Tad tas cilvēks ir kāds citas dimensijas iemītnieks. Zvēru!


Man nesāp vairs Tava dzīve!

Jā,tas bija kas baismīgs,ka mana interese balstījās gandrīz tikai uz Tevi...
taisnība-tā bija apsēstība ,kura man neļāva elpot pilnvērtīgi-ar interesi pret citu lietu īstenošanu dzīvē .
Paldies,ka atlaidi mani no sava gūsta !

Priecājos,ka nav jābūt klāt kārtējo glāzīšu tukšošanā,nemitīgā saprāta iznīcināšanas kampaņas akcijā kā arī par to,ka satieku ar sevi vēl labāk bez tā visa !
Taču ,jā -priecājos,ka Tev manis pazušana rosinājusi smaidus arī . Es smejos par to skaļi bez apstājas nemitīgi kā iedomājos vien .
Nevajag mani Tev,Tev un Tev? Jo labāk un agri vai vēlu,bet esmu vajadzīga viņai .

Yes,es mīlu zaļu ! Nejautā ko ! Tas nemaz nav jāzin Tev,bet varētu saprast viņa,jo klusumu manī pazīst ne runāšanu .

Es Tevi ļoti mīlu! Nē-ne Tevi un ne Tevi un vispār...to darot vienkārši skatījos spogulī !
Tā,lūk,manis dievinātā !

šodien uzzināju,kas ir grēks .
proti-aizdoties uz Rīgu ,ja visa telpa ir beidzot tikai un vienīgi manā rīcībā . šeit ir klusa un tomēr pilsēta . kaut tā būtu vienmēr ! /spīdīgiiedegasactiņasseja/ tā vienbrīd apjaustā laime IR .

beidzot es nedzirdu klaudzināšanu pa grīdu it kā gazeļu barā izcēlusies trauksme,skapju durvju vēršanos it kā vilciens brauktu tunelī... ,kā arī apjautāšanos ko domāju darīt un vai šodien,un kā/kur man iet,un mūžīgā murdoņa no tv ekrāna vai radio ēterā,jo klusums ir kaitīgs,drošvien.
man ļoti bija pietrūcis miers savā sabiedrībā. es priecājos,ka varu atkal atslābt un rakstīt,savā nodabā podziņas klabināt un neko nedzirdēt apkārt un klusēt,galvenokārt to . parasti ziedoju savu miegu tam,it sevišķi tādās vietās,kur mašīnas brāzās aiz loga . nakts ir dievīga šeit . klusumā un tumsā nezināt nevienu,nejust un izjust robežu,ka piekļūt arī nevar citiem,ne viņi man .

es esmu "Caroline" animācijas tētis,bet viņa "Meri un Max" mamma .

tādas pusaudža pretenzijas savā ziņā pret lietām,ko dara otrs. saprotu to,bet arī priecāties gribās par vienatni pilnīgi viennozīmīgi.
viņa par to aizdomātos,bet nesaprastu .

trīs stundas bez tā visa un lūk jau logā redzu siluetu atkal .

ir jūtamas pretrunas,jo ilgas arī manāmas....
jo pieradums,ka vienmēr kāds atgriežās mājās?
ir nosodījums pret sevi,jo redzu tepat aiz sienas,ka var dzīvot savādāk jeb dzīvi tā vienkārši uztvert .. tad aizbēgu kā tikai man izdodās .
agrāk tas bija alkohols un divas paciņas cigarešu dienā . tad sekoja ilgais kurss ar tabletēm,aptuveni četri gadi sanāk,līdz sapratu,ka pie vainas ir pieminētie-grādīgie dzērieni . tagad? esmu brīva no visa,gandrīz.
esmu sākusi dzert kafiju un smēķēt atkal tabaku.
nē,no tā neizvairīties-no atkarības . kaut kas iekšēji nepanesams paliek vienmēr,kaut atbrīvotos no visām nelabām lietām,ko dari . lai dēmonus izvilinātu ārā,lai saglabātos - tik un tā sevi spīdzināt nākas ar negulētām naktīm,aizmirstību par ķermeņa baudām kā silta vanna,tīrs apģērbs un cita ķermeņa siltums blakus vai vismaz līdzās-elpa .

labi,ka žūpa ir pat nesatiekams vairs . jau gadu kā nemeklē mūsu mājas . nav baiļu iedvesošas balss un sāpīgu vārdu ,kas putnus neļāva laist ārpusē. es varu palikt savā istabā ...savāāāā beidzot . kaut ieslēgties .
varbūt prasības augs un vēlēšos Rīgu pavisam un vienīgi sev ,ar skatu uz vecpilsētu ? ja tikai izvēlēšos drošvien .

gribās izspiest līdz pēdējam no iekšienes kā no citrona-sulu ,lai tik vien kā saglabātu harmoniju un reizē arī atstātu to ciešanu klātbūtni . tad man vislabāk izdodas izvērtēt dzīves kvalitāti,lai pēcāk secinājumi nāktu pārparēm ārā,kad neesmu vairs sāpju varā . nav teikts,ka man iekšienē ir kas labāks par citiem . mums katram ir ko teikt-zinu.
īpašāka ? nemaz . salīdzinājumam-vienmēr būs kāds labāks un ,ja neatrodās neviens vājāks tādā vai citā lauciņā ,tad gan jādomā,ka tam neesmu domāta . man cīņa raksturīga azartam par vietu zem saules . te izlauzties grūti? brīnišķīgi . tāpat arī ar to,ka viela apgūta-gribas iet tālāk,bet tur redzams strupceļš . nav nekā gūstama,izzināma .
jāatmet vienveidība un laika grafiki,kas aicina ritmu uzturēt ar pārējiem tikai tāpēc,ka tā dara visi,citādi smakt tikai smakt . tad slinkoju,sēžot gultā ar nemazgātām krūzēm,kurās sapuvusi viendien bij tēja,nemainītu veļu,aizputējušiem logiem . atzīstot to ,atgriežos tāpat pie sevis,lai mierinātos un paveiktu daudz labāku darbu nekā drudža un spiediena ietekmē spēju steigā,ārpus sevis-kopā ar citiem .
manīts,ka varēju agrāk aizmālēt,iespējams, acis ar simpātisku izskatu un vēlāk cerēt,ka varbūt raksturu neņems pārāk pie sirds . labi,nē-tāda man atziņa pamazām rodās .
tagad ar to nepietiek . ne tikai tiem cietušajiem,bet man pašai .
izskatam noteikti īpašu vērtību nedodu,tādēl arī neuztveru tādus komplimentus . slikti,nepateicīgi .

neuzskatu arī sevi par tik apdāvinātu,lai tik skaļi pieteiktu – mākslinieks .
vēl jo vairāk tādēļ,ka tas mūsdienās izklausās tik pierasts . katrs,kuram ir aparāts-fiksē mākoņu virzību un katru peļķi,kukaiņu dzīvi-tas fakts . tāds bezrobežas brīvības it kā baudītājs un no aizspriedumiem brīvs ? taču par mani tā izsakās tuvākie . lai nezaudēju dūšu? es domāju tikai vai tas nav žēlums,vai tajā ir daļa patiesības !? būtu jābūt lepnai ,ka to atzīst apkārtējie,bet par ko? Sevī nejūtu ,nav atzinības rakstu taču .
no tā vien,ka saka :” mēs gan tā neprotam,ar to nenoņemamies un par to nedomājam .“ smagi-es gribētu īstenībā zināt to noslēpumu kā sasniegt to,ko paveikuši jūs . man skumji,jo nav ikdienas ar rūpēm par ģimeni un par lietām,kas jāiegūst sev par katru cenu,jāsteidzās ,kur jautrība augstu vilni sit … tā mierīgi ,garāmejot es tikai vēroju vairs .
jūtos tā kā Veihueja raksta :

"Lielākai daļai mākslinieciski noskaņotu cilvēku ir tendence uz vājumu ,atkarību,pretrunīgumu,naivumu,mazohismu,narcismu,Edipa kompleksu utt. "

katru spīdīgo kaķa spalvu īpašnieku tā dēvēt,kas vārtrūmē skaisti ņaud ?
skaisti jau skaisti,bet nekāda balva pat neatsvērs tādu titulu iegūšanas sākotnējo nozīmi . es gribētu sēdēt blakus Diogēnam un kautrēties par savu prātību .
manuprāt,tas patiesībā ir kā svēto kārtā ieceltie ļauži ,kas tiek saulītē,top redzami un apliecina-"neko darot nekas darās liels,jo ir gandarījums par dzīvošanu " . vai man tā ir ? kamēr pati ar padarīto nebūšu mierā un skatītāji nesaskatīs nozīmi -tam nebūs jēgas .
tomēr sākumā ir liels tikai darbs ne jau Tu pats,līdz tas automātiski darās labs un arvien labāks ar katru reizi topi arī . svarīgi ir nepamest iesākto ceļu un cīnīties par to,kas svarīgāks pat par saules vērošanu..tā būs domāt . tā laikam pirmkārt nav ģimenes dzīve,nē .
pie tā es nonācu,klausoties profesionālu filmu veidotāju Askoldu Saulīti vakar .

pieturos pie jaunās sapratnes par to,ko izlasīju semiotikā ,ka svarīgāk,lai Tava darba vērotājs iedvesmojās no paveiktā,nevis,lai tas būtu kas izcils Tavuprāt .


Ārprāc un es domāju kādēļ ir tik grūtsirdīgi brīžam...
jā,es nevaru bez podziņām,kad gribas atstāt atmiņās ko tiko apjaustu šobrīd .

nedomāju par rītdienu pilnīgi noteikti kā daudzi un kavējos pagātnē . jā.
taču..

"Rakstnieks ar vārdu palīdzību apglabā savu pagātni" (Veihueja)

tas varētu būt tomēr labi,ja palīdz .

pastiep ķepu...! ir tuksneša vējainākā diena...
mēs gājām kopā-es ticu,ka juti arī to,cik smagi elpot man...
tagad Tev ir drošvien labāk...


Piedod ,draudziņ -es vienkārši nespēju izšķirties !

...šodien vadu sazolentēju,kas enerģiju dod daķim...man sāka šķist,ka jāmēģina līdzīgu piemēru veikt ar sapņiem.tie gabaliņi ,drusku no katra jānokadrē,jāizfiltrē kas der un jāsataisa vienā lielā lentē,jāsalīmē kopā pamazām,citādi tādi izolēti un pārāk lieli,lai izpildītu mētājās pa pauri tik.
tā arī enerģija atdzimst ,darot.

dzimis klusums-es meklēju vārdus ,lai to aprakstītu. šitā paņem un vienkārši pasniedz puķi-to taču visi saprot. es nē. kādēļ tad man tāda atklāsme,ka tas ir kā pastiprinātājs cilvēku murrāšanai nenāca prātā un galvenais nešķita kas nozīmīgs ?
tikai jāpastiepj roka. hopā. visi trumpji rokā,sirds pa muti ārā...
vienu brīdi likās,ka esmu suns...ai,nē mani uzrunā un gaida atbildi. bļe. iejūtos tādā ziedā un man kāds čukst:"ei,alu dzersi?" pfu,sūds-es bēgu.
saka,ka Tev jau ir daudz,taču Tu slinka pat uz to paskatīties,pielietot.paskat kā mēs,paskat kā viņi-jau bērni,jau firma,jau mašīnas un villas,jau pilns skapis ar šmotkām,ka prieks...
nav nekādas žēlastības,nav nekādas realitātes dažbrīd...un cilvēku dzīvi dzīvot neprotu un neviens arī to nejautāja,bet mācīja,mācīja.
vēlos būt puķzirnis,kas uz loga tūlīt uzplauks un kad vītīs,kad ziema-tad atkal čučā zem zemes. kad pavasaris-hopā galva ārā un nevienam nekādas daļas īsti un arī man nav prāta,lai par to pārdzīvotu kaut kā ļoti.
jā-grauzējs iekšā,tārpu cienīgā vidē baigā inde un spļauj ārā pilnīgu mēslu. varbūt.tātad tur ir tikai un vienīgi tāda skāba vide vienkārši un nekādas cukurvates uzturā negribu un fantikus gar acīm neviciniet!
nē,nav taisnība man patīk. tas pats kas visiem,tas pats...ir tik pazīstams un nekas... vienveidība . nē,nav garlaicība-ir tikai lielas sāpes un skumjas-mani tas neskar,bet aizskar . skaudība? nemaz-man negribas to,kas jāgrib un viss. vēlme pēc Tevis,kas vienkārši aplaista mani un priecājās arīdzan par to,kas neko nerunā un reizē pasaka tik daudz. dievināt? nē,paskaties tikai,jo es gribu būt tas,kas zied Tavā dārzā un esmu tā,kam nav ne privilēģiju,ne titulu,ne slavas...nekā. jā,tas jau ir par daudz... Tev bail nebūt tādai kā visi,būt tur ,kur es un tomēr nē -es pati parādīšos gan jau un atzīšu arī ar laiku,ka pretoties nav labi tam,kas pierādīts un taurēts gadiem.

pag,nespēlē man te traļi-vaļi!es meditēju:"ziema,ziema..nakts"
zaļā zāle tikai un vienīgi ,kad asni spraucas ir tādi patiesi jauka,vēlāk,vasaras vidū es eju un strupi jau 30jā kilometrā visu plaukumu nemanu un negribu redzēt. tāpat kā bezkrāsainība,ta arī piesātinātība ar tām ir pārāk...laba sajūtām ,kas nedzimst par jūtām,kas iedvesma.

vēlējos tikai teikt,ka es miršu mūžam,kamēr dzīvot neziedošam puķuzirnim man.

Skatoties filmu "psihoanalitik" ienāca galvā doma,ka cilvēkiem ,kuri raksta vajag ik pa laikam atslēgties no tā,lai redzētu cilvēkus,kurus tas ir kaut nedaudz aizskāris jeb savus lasītājus.
Nekā ģeniāla un tomēr... tas mani pietuvināja kādai indivīdu kategorijai,kurus varu saprast.Daudz vai maz ir atklājumi mūsos katru dienu?!
Man tā(apgaismība jeb atklāsme)palīdz sākt kaut ko darīt -tādas vienkāršas lietas kā piecelšanās,ēdiena baudīšana,jo esmu no jauna satikusi savu otro "es". Varbūt kādam ir otrādi-darboties,lai redzētu jēgu...



dzīvošanai labu ideju paralīze.

tāds vieglums un paredzamība ir kaut kas,ko negribu zaudēt šobrīd un nekad.jā,tāda drošība,kad zinu-es drīkstu nemainīt neko . kā ir tagad -tā ir labi un ne tikai man ,bet arī visiem citiem....lai ir.

gribas katru reizi kliegt kā tikai rodas sajūta-esmu sava veida attiecību filtrētājs jeb uzlabotājs.

sorriii,neesmu,negribu būt-jā ,MAN ARī IR SIRDS un ,jā esmu cilvēks-man sāp un es negribu tādu neko piedzīvot vairs.

Tu izvēlies būt ar kādu citu-TU IZVĒLĒJIES...viss ir noskaidrots! arividerči! visu vai neko to arī nozīmē!

tādēl iešu,bēgšu prom jo tālāk ,jo labāk!



skaidrs?



kā arī-nevēlos sniegt kkādu psihologu padomus-tam tiešām domāti psihologi jeb cilvēki,kas nav iesaitīti tik ļoti jūsu dzīvē!

katram sava dzīve-lai tā tas arī paliek turpmāk! PALDIES par sapratni!

visticamāk jau es daru kā vēlos es,bet nespēju bez tā,ko dara citi,neņemot vērā vai darīšana notiek neatkarīgi vai kopā ar mani.

negribas nerakstīt,bet rakstīt arī nav vajadzības.tas viss ir kā izmeši,kā brīvība bez brīvības telpā un laikā,bet tikai vārdos.jā,tie man plūst klusībā ,bez skaņas...prātā projicējās miljons veidos,lai tikai izspertu ikdienišķo "kā tad iet?" un tā ir arī Tev,tur jau tā vilšanās ...vai tomēr uzvara?oho,kāds domā līdzīgi un tas nav nekas neiespējams un diemžēl nekas arī liels. Vēlme pārspēt sevi,ne citus,bet nesanāk...Tik reti jūtu prieku par to,ka esmu.Mana esme nevienam ne traucē,ne brēc pēc sabiedrības īsti. Domu nekurienes robežpunkts pieprasa vajadzīgo signālu,kas padotu man zīmi tādu ,ka drīkstu SāKT.

Redz,kur aizskrien dienas ritums vienam ,otram,bet es tik par sevi.
Sev saku:"kliedz taču pie sevis!nevienam tas nešķitīs īpašs ,ka savu prātu un miegu zodz sev,ne arī pateiksies,protams..!",bet es taču zinu un man par to prieks,kad tikai rodās iespēja un vēlme bez pateicības...tā vienkārši nostāties uz kājām un iet vai vēl labāk skriet visiem līdz.

BET neuzdrošinos vēlēties ,jo viss pieklusis un jāturpina klusināt ar klusinātāju,kas lūpas aizžņaudz mirkli,kaut visās lapās dažādas indes sprāgst.