šodien uzzināju,kas ir grēks .
proti-aizdoties uz Rīgu ,ja visa telpa ir beidzot tikai un vienīgi manā rīcībā . šeit ir klusa un tomēr pilsēta . kaut tā būtu vienmēr ! /spīdīgiiedegasactiņasseja/ tā vienbrīd apjaustā laime IR .

beidzot es nedzirdu klaudzināšanu pa grīdu it kā gazeļu barā izcēlusies trauksme,skapju durvju vēršanos it kā vilciens brauktu tunelī... ,kā arī apjautāšanos ko domāju darīt un vai šodien,un kā/kur man iet,un mūžīgā murdoņa no tv ekrāna vai radio ēterā,jo klusums ir kaitīgs,drošvien.
man ļoti bija pietrūcis miers savā sabiedrībā. es priecājos,ka varu atkal atslābt un rakstīt,savā nodabā podziņas klabināt un neko nedzirdēt apkārt un klusēt,galvenokārt to . parasti ziedoju savu miegu tam,it sevišķi tādās vietās,kur mašīnas brāzās aiz loga . nakts ir dievīga šeit . klusumā un tumsā nezināt nevienu,nejust un izjust robežu,ka piekļūt arī nevar citiem,ne viņi man .

es esmu "Caroline" animācijas tētis,bet viņa "Meri un Max" mamma .

tādas pusaudža pretenzijas savā ziņā pret lietām,ko dara otrs. saprotu to,bet arī priecāties gribās par vienatni pilnīgi viennozīmīgi.
viņa par to aizdomātos,bet nesaprastu .

trīs stundas bez tā visa un lūk jau logā redzu siluetu atkal .

ir jūtamas pretrunas,jo ilgas arī manāmas....
jo pieradums,ka vienmēr kāds atgriežās mājās?
ir nosodījums pret sevi,jo redzu tepat aiz sienas,ka var dzīvot savādāk jeb dzīvi tā vienkārši uztvert .. tad aizbēgu kā tikai man izdodās .
agrāk tas bija alkohols un divas paciņas cigarešu dienā . tad sekoja ilgais kurss ar tabletēm,aptuveni četri gadi sanāk,līdz sapratu,ka pie vainas ir pieminētie-grādīgie dzērieni . tagad? esmu brīva no visa,gandrīz.
esmu sākusi dzert kafiju un smēķēt atkal tabaku.
nē,no tā neizvairīties-no atkarības . kaut kas iekšēji nepanesams paliek vienmēr,kaut atbrīvotos no visām nelabām lietām,ko dari . lai dēmonus izvilinātu ārā,lai saglabātos - tik un tā sevi spīdzināt nākas ar negulētām naktīm,aizmirstību par ķermeņa baudām kā silta vanna,tīrs apģērbs un cita ķermeņa siltums blakus vai vismaz līdzās-elpa .

labi,ka žūpa ir pat nesatiekams vairs . jau gadu kā nemeklē mūsu mājas . nav baiļu iedvesošas balss un sāpīgu vārdu ,kas putnus neļāva laist ārpusē. es varu palikt savā istabā ...savāāāā beidzot . kaut ieslēgties .
varbūt prasības augs un vēlēšos Rīgu pavisam un vienīgi sev ,ar skatu uz vecpilsētu ? ja tikai izvēlēšos drošvien .

gribās izspiest līdz pēdējam no iekšienes kā no citrona-sulu ,lai tik vien kā saglabātu harmoniju un reizē arī atstātu to ciešanu klātbūtni . tad man vislabāk izdodas izvērtēt dzīves kvalitāti,lai pēcāk secinājumi nāktu pārparēm ārā,kad neesmu vairs sāpju varā . nav teikts,ka man iekšienē ir kas labāks par citiem . mums katram ir ko teikt-zinu.
īpašāka ? nemaz . salīdzinājumam-vienmēr būs kāds labāks un ,ja neatrodās neviens vājāks tādā vai citā lauciņā ,tad gan jādomā,ka tam neesmu domāta . man cīņa raksturīga azartam par vietu zem saules . te izlauzties grūti? brīnišķīgi . tāpat arī ar to,ka viela apgūta-gribas iet tālāk,bet tur redzams strupceļš . nav nekā gūstama,izzināma .
jāatmet vienveidība un laika grafiki,kas aicina ritmu uzturēt ar pārējiem tikai tāpēc,ka tā dara visi,citādi smakt tikai smakt . tad slinkoju,sēžot gultā ar nemazgātām krūzēm,kurās sapuvusi viendien bij tēja,nemainītu veļu,aizputējušiem logiem . atzīstot to ,atgriežos tāpat pie sevis,lai mierinātos un paveiktu daudz labāku darbu nekā drudža un spiediena ietekmē spēju steigā,ārpus sevis-kopā ar citiem .
manīts,ka varēju agrāk aizmālēt,iespējams, acis ar simpātisku izskatu un vēlāk cerēt,ka varbūt raksturu neņems pārāk pie sirds . labi,nē-tāda man atziņa pamazām rodās .
tagad ar to nepietiek . ne tikai tiem cietušajiem,bet man pašai .
izskatam noteikti īpašu vērtību nedodu,tādēl arī neuztveru tādus komplimentus . slikti,nepateicīgi .

neuzskatu arī sevi par tik apdāvinātu,lai tik skaļi pieteiktu – mākslinieks .
vēl jo vairāk tādēļ,ka tas mūsdienās izklausās tik pierasts . katrs,kuram ir aparāts-fiksē mākoņu virzību un katru peļķi,kukaiņu dzīvi-tas fakts . tāds bezrobežas brīvības it kā baudītājs un no aizspriedumiem brīvs ? taču par mani tā izsakās tuvākie . lai nezaudēju dūšu? es domāju tikai vai tas nav žēlums,vai tajā ir daļa patiesības !? būtu jābūt lepnai ,ka to atzīst apkārtējie,bet par ko? Sevī nejūtu ,nav atzinības rakstu taču .
no tā vien,ka saka :” mēs gan tā neprotam,ar to nenoņemamies un par to nedomājam .“ smagi-es gribētu īstenībā zināt to noslēpumu kā sasniegt to,ko paveikuši jūs . man skumji,jo nav ikdienas ar rūpēm par ģimeni un par lietām,kas jāiegūst sev par katru cenu,jāsteidzās ,kur jautrība augstu vilni sit … tā mierīgi ,garāmejot es tikai vēroju vairs .
jūtos tā kā Veihueja raksta :

"Lielākai daļai mākslinieciski noskaņotu cilvēku ir tendence uz vājumu ,atkarību,pretrunīgumu,naivumu,mazohismu,narcismu,Edipa kompleksu utt. "

katru spīdīgo kaķa spalvu īpašnieku tā dēvēt,kas vārtrūmē skaisti ņaud ?
skaisti jau skaisti,bet nekāda balva pat neatsvērs tādu titulu iegūšanas sākotnējo nozīmi . es gribētu sēdēt blakus Diogēnam un kautrēties par savu prātību .
manuprāt,tas patiesībā ir kā svēto kārtā ieceltie ļauži ,kas tiek saulītē,top redzami un apliecina-"neko darot nekas darās liels,jo ir gandarījums par dzīvošanu " . vai man tā ir ? kamēr pati ar padarīto nebūšu mierā un skatītāji nesaskatīs nozīmi -tam nebūs jēgas .
tomēr sākumā ir liels tikai darbs ne jau Tu pats,līdz tas automātiski darās labs un arvien labāks ar katru reizi topi arī . svarīgi ir nepamest iesākto ceļu un cīnīties par to,kas svarīgāks pat par saules vērošanu..tā būs domāt . tā laikam pirmkārt nav ģimenes dzīve,nē .
pie tā es nonācu,klausoties profesionālu filmu veidotāju Askoldu Saulīti vakar .

pieturos pie jaunās sapratnes par to,ko izlasīju semiotikā ,ka svarīgāk,lai Tava darba vērotājs iedvesmojās no paveiktā,nevis,lai tas būtu kas izcils Tavuprāt .


Ārprāc un es domāju kādēļ ir tik grūtsirdīgi brīžam...
jā,es nevaru bez podziņām,kad gribas atstāt atmiņās ko tiko apjaustu šobrīd .

nedomāju par rītdienu pilnīgi noteikti kā daudzi un kavējos pagātnē . jā.
taču..

"Rakstnieks ar vārdu palīdzību apglabā savu pagātni" (Veihueja)

tas varētu būt tomēr labi,ja palīdz .

Garastāvoklis: pasmaidīju,jo vēlējos