dzimis klusums-es meklēju vārdus ,lai to aprakstītu. šitā paņem un vienkārši pasniedz puķi-to taču visi saprot. es nē. kādēļ tad man tāda atklāsme,ka tas ir kā pastiprinātājs cilvēku murrāšanai nenāca prātā un galvenais nešķita kas nozīmīgs ?
tikai jāpastiepj roka. hopā. visi trumpji rokā,sirds pa muti ārā...
vienu brīdi likās,ka esmu suns...ai,nē mani uzrunā un gaida atbildi. bļe. iejūtos tādā ziedā un man kāds čukst:"ei,alu dzersi?" pfu,sūds-es bēgu.
saka,ka Tev jau ir daudz,taču Tu slinka pat uz to paskatīties,pielietot.paskat kā mēs,paskat kā viņi-jau bērni,jau firma,jau mašīnas un villas,jau pilns skapis ar šmotkām,ka prieks...
nav nekādas žēlastības,nav nekādas realitātes dažbrīd...un cilvēku dzīvi dzīvot neprotu un neviens arī to nejautāja,bet mācīja,mācīja.
vēlos būt puķzirnis,kas uz loga tūlīt uzplauks un kad vītīs,kad ziema-tad atkal čučā zem zemes. kad pavasaris-hopā galva ārā un nevienam nekādas daļas īsti un arī man nav prāta,lai par to pārdzīvotu kaut kā ļoti.
jā-grauzējs iekšā,tārpu cienīgā vidē baigā inde un spļauj ārā pilnīgu mēslu. varbūt.tātad tur ir tikai un vienīgi tāda skāba vide vienkārši un nekādas cukurvates uzturā negribu un fantikus gar acīm neviciniet!
nē,nav taisnība man patīk. tas pats kas visiem,tas pats...ir tik pazīstams un nekas... vienveidība . nē,nav garlaicība-ir tikai lielas sāpes un skumjas-mani tas neskar,bet aizskar . skaudība? nemaz-man negribas to,kas jāgrib un viss. vēlme pēc Tevis,kas vienkārši aplaista mani un priecājās arīdzan par to,kas neko nerunā un reizē pasaka tik daudz. dievināt? nē,paskaties tikai,jo es gribu būt tas,kas zied Tavā dārzā un esmu tā,kam nav ne privilēģiju,ne titulu,ne slavas...nekā. jā,tas jau ir par daudz... Tev bail nebūt tādai kā visi,būt tur ,kur es un tomēr nē -es pati parādīšos gan jau un atzīšu arī ar laiku,ka pretoties nav labi tam,kas pierādīts un taurēts gadiem.

pag,nespēlē man te traļi-vaļi!es meditēju:"ziema,ziema..nakts"
zaļā zāle tikai un vienīgi ,kad asni spraucas ir tādi patiesi jauka,vēlāk,vasaras vidū es eju un strupi jau 30jā kilometrā visu plaukumu nemanu un negribu redzēt. tāpat kā bezkrāsainība,ta arī piesātinātība ar tām ir pārāk...laba sajūtām ,kas nedzimst par jūtām,kas iedvesma.

vēlējos tikai teikt,ka es miršu mūžam,kamēr dzīvot neziedošam puķuzirnim man.