visticamāk jau es daru kā vēlos es,bet nespēju bez tā,ko dara citi,neņemot vērā vai darīšana notiek neatkarīgi vai kopā ar mani.

negribas nerakstīt,bet rakstīt arī nav vajadzības.tas viss ir kā izmeši,kā brīvība bez brīvības telpā un laikā,bet tikai vārdos.jā,tie man plūst klusībā ,bez skaņas...prātā projicējās miljons veidos,lai tikai izspertu ikdienišķo "kā tad iet?" un tā ir arī Tev,tur jau tā vilšanās ...vai tomēr uzvara?oho,kāds domā līdzīgi un tas nav nekas neiespējams un diemžēl nekas arī liels. Vēlme pārspēt sevi,ne citus,bet nesanāk...Tik reti jūtu prieku par to,ka esmu.Mana esme nevienam ne traucē,ne brēc pēc sabiedrības īsti. Domu nekurienes robežpunkts pieprasa vajadzīgo signālu,kas padotu man zīmi tādu ,ka drīkstu SāKT.

Redz,kur aizskrien dienas ritums vienam ,otram,bet es tik par sevi.
Sev saku:"kliedz taču pie sevis!nevienam tas nešķitīs īpašs ,ka savu prātu un miegu zodz sev,ne arī pateiksies,protams..!",bet es taču zinu un man par to prieks,kad tikai rodās iespēja un vēlme bez pateicības...tā vienkārši nostāties uz kājām un iet vai vēl labāk skriet visiem līdz.

BET neuzdrošinos vēlēties ,jo viss pieklusis un jāturpina klusināt ar klusinātāju,kas lūpas aizžņaudz mirkli,kaut visās lapās dažādas indes sprāgst.