Protams, kad ierodos autoostā, biļetes kasē vairs nopirkt nevar, tāpēc dodos uz platformām, meklēt savu autobusu. Kad biju tikusi ārā no autoostas (nu, jūs zināt, kur visas plaformas var redzēt), ieraugu, ka pēdējie cilvēki manā autobusā jau kāpj iekšā, tāpēc atsperīgā solī metos uz autobusu. Skrienot pamanīju, ka pie vienas no platformas sēž bijušais darba kolēģis, gribējās jau papļāpāt, bet mans autobuss brauc jau prom, tāpēc tik sasveicināmies un pasakam viens otram, ka braucam mājās.

Ielecu iekšā autobusā, sāku meklēt naudu. Šoferis paliek nepacietīgs, man no uztraukuma viss sanāk vēl lēnāk, pēkšņi aiz manis autobusā iekāpj cilvēks. Ziniet to sajūtu, ka cilvēks aiz jums varētu vandīties pa jūsu somu un savākt visas jūsu kleitas? Nu, tieši tāda mani pārņēma, tāpēc riskēju šoferi nokaitināt vēl vairāk un atskatījos. Aiz manis stāvēja mazs ūsains onkulītis, kuram manas kleitas galīgi nerūpēja, bet interesantākais bija aiz tā onkulīša – skaistais ekrāns, uz kura rakstīts: Rīga-Daugavpils.

Es kā aizdegusies izmetos ārā no autobusa un metos atpakaļ pie tā bijušā kolēģa, jo viņš taču brauca “mājās” un mums “mājas” taču ir vienā un tajā pašā pilsētā. Savu sakāvi gan neatzinu, bet, esot Liepājā, paskatījos, cik tad īsti maksā biļete no Rīgas uz Daugavpili un atklāju, ka es tā arī būtu aizbraukusi uz turieni, jo tie pāris desmiti santīmu, man vienkārši liktos kā uzcenojums – biļetes palikušas dārgākas.