te

pats sev stūris un pats sev nešķirams. neesmu tādu figūriņu satikusi.

(Reply to this) (Thread)

vienmēr jau var uztaisīt

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nē, nevajag, man ir lolojumdzīvnieki, salieku viņos mīlestību un kad ir tāds figūriņai speramais brīdis, dzīvniekie man iedod mīlestību, vēl apķeru kādu koku un var izturēt. varbūt mazāk efektīga metode, bet tas laikam labi.
tās tavas figūras nesauc par skeletiem skapī? :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

šitāda metode ir labāka, protams, bet tur stāsts nesanāk

bet, nu, tiem jau nav jābūt patiesiem

(Reply to this) (Parent) (Thread)

lūk, tas man (tavā gadījumā jo īpaši) jūk.
bet kāpēc gan no lološanas nesanāk stāsts? tur kāds var aizskriet mežā, zem fūres vai dabūt pa purnu un tad ne stūros vien, ne figūriņas vien.. bet stāstiem tak nevajadzētu būt tikai čerņai..

(Reply to this) (Parent) (Thread)

pakļūšana zem fūres man šķiet krietni čerņāks gabals par šito (ja godīgi, pašam savējie man vispār nešķiet depresīvi)...

(Reply to this) (Parent)