te

peacemaker @ 08:40 pm: Viņi dejoja vienu vasaru - kā dziesmā, aha. Reizēm viens otram blakus, ar rokām uz pleciem un gurniem, bet biežāk abpus kalniem, trīstūkstoš kilometru attālumā. Tomēr kustības kā bija, tā palika saskaņotas. Dažreiz viņi baidījās pienākt pat pussoli, citreiz pēdas saplūda kopā tā, ka kļuva neizšķiramas. Tas neko neietekmēja, neko nemainīja. Kā nu viņi mācēja, tā arī blieza. Punktus par stilu vienalga deva viņi paši.

Tagad es sēžu un skatos toreiz videokasetē ierakstīto deju nez kur nospertā maģī. Nogurstu no tādas blenšanas. Gribētu teikt - tas tāpēc, ka savulaik pats tā pārdejoju jēgu, bet, nu, tas pārāk bieži bija ar savu ēnu vai spoguļattēlu, lai skaitītos pēc pilnas programmas. Un kas par to, ka citās dejās arī es biju pārvērsts ēnā, kas stūrainām kustībām slīdēja pār sienu. Summu tas nemaina.

Tomēr, attinot atpakaļ, katrreiz izskatās citādi. Izskatās visādi. Tāpēc arī skatos, tāpēc šim stāstam nav beigu

* * *

Manā dzimtenē cilvēki nešķiras. Ne precētie, ne civilie pāri, ne arī vienkārši draugi. Ikkatra savienošanās ir uz mūžu, neatkarīgi no mīlestības, laimes, savstarpējas patikas vai jebkā cita.

Viņu noslēpums ir vienkāršs. Ik mājā ir slepens, svešai acij nepieejams stūris, kur stāv cilvēkveidīga figūriņa. Tās vienīgais nolūks ir paciest apvainojumus, spļāvienus un pļaukas, kas citādi nonāktu tā otra galvā, acīs, uz vaigiem.

Nepazīstu nevienu, kurš neienīstu šo sīko statueti. Tīrais arhaisms, saka daži, tā mēs nekad nekļūsim par modernu, rietumniecisku valsti. Kāds gan progress iespējams, ja cilvēkiem izdodas sadzīvot ar esošo? Daži psihologi norāda uz vēl citu problēmu, nē, pareizāk sakot, atgādina par esošajām problēmām, kuras netiek risinātas, bet gan pārceltas. Jo nav jau tā, ka nebūtu skumju, sāpju, naida – vienkārši citi neko no tā neredz. Par to zina tikai tā figūriņa, kas visiem riebjas.

Es pats jau sen tur nedzīvoju un neiesaku arī citiem. Tomēr dusmu uzplūdos joprojām nereti nostājos dzīvokļa tumšākajā stūrī un meklēju viņu. Neatrodu, bet noturēt iekšā arī vairs nevaru, tāpēc visi tie vēmekļi treknā šaltī uzlido debesīs, tad kā lietus pār galvu staipīgos pavedienos pārlīst matiem, pleciem, vidukļa un kājām.

Drīz tie sacietēs tiktāl, ka man neatliks nekas cits, kā palikt tur, istabas stūrī, un sastingušam ļaut, lai mani aizved atpakaļ uz dzimteni un iekārto kāda svešinieka dzīvoklī, neaizsniedzamā attālumā no saviem brāļiem un māsām iekš tumsas.