te

tu runā tā it kā koncepcija būtu kaut kāds izvēles priekšmets nevis katra tāda konceptuālista visprivātākā iespējamā būtība. vai ticība. vai reliģija, vai visstindzinošākais kults un pārliecība. tad jau nav brīnums, ka visādās modernās mākslas izstādēs nober kaļķu čupu un blakus uzraksta bezsakara koncepcijas palagu, kurš tiek pēc mēneša aizmirsts. bet ja tu ej ar savu koncepciju gulēt un sievu pis ar to pašu koncepciju un elpo un dajebko dari, visu, jo tā ir tava koncepcija, tad kādas vēl izvēles iespējas? tas ir par attieksmes nopietnību es domāju. jo citādāk jau nekādam konceptuālismam nav nekādas jēgas. tu domā maļēvičs baigi stiloja ar savu kvadrātu vai skatījās distancēti. viņš tak bija slims galvā un viņa kvadrāts bija daļa no viņa slimās galvas. vai arī es esmu naivs un stulbs, saki kā ir.

(Reply to this) (Thread)

Taisnība jau laikam ir par īstu koncepciju kā iekšējo būtību. Tomēr - vai tad arī to būtību Maļēvičam u.c. ar ilgo smadzeņu drāšanu neizveidoja sociālais/sabiedriskais konteksts, ārpus kura koncepts paliek tikai muzeja eksponāta vērtē?

Taču tas laikam jau vairs neaprobežojas tikai ar konceptuālistiem.

(Reply to this) (Parent)

Esnez, man šķiet, ka pastāv tomēr arī intelektuāla koncepcija, kas, atšķirībā no fundamentāli atšķirīga pasaules redzējuma (aļa "slims galvā"), ir voluntāra. Tb es nedomāju, ka Džons Keidžs bija galvā slims un reāli dzirdēja baiso harmoniju iekš 3'14" da brīnījās, kāpēc citi uztver to kā proof of concept -, tieši otrādi - viņš apzinājās (intelektuāli) esošās "mūzikas" koncepta robežas un gribēja (ziņkārības dēļ) paskatīties, kas notiek, ja mēģina šīs robežas pabakstīt. Un es stipri šaubos, vai viņš nevarēja pie seksa ķerties, pirms tam neizzīlējis kādu Idzin heksagrammu (lai arī gan jau ir kādreiz paprovējis, vispār izklausās pēc Projekta).

Savukārt "atšķirīga pasaules redzējuma" koncepts gan jau ka ir visiem, jautājums tikai par to, cik atšķirīgs šis pasaules redzējums ir - tb parasti tas vnk neizceļas tik traki.

(Reply to this) (Parent)