te

Kaut kad sensenos laikos es biju iepostojis (un tagad jau pazaudējis) apdeitu ar obligāti noklausāmās neopsihodēlijas/slowcore/space rock/dream pop/whatever devu, kuru nodēvēju par twilight music. T.i., mūziku, kas klausāma pievakarē/naktīs. Ok, pats to nosaukumu neizdomāju, bet gan atradu kādu last.fm grupu, kurā bija liste ar manis jau tolaik spēcīgi iecienītām blicēm, kuras tur bija nodēvētas tieši par twilight music. Un es nelietīgā kārtā to pievācu - jo patiesi nevaru iedomāties precīzāku tās mūzikas raksturojumu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka lielā mērā šeit aprakstītās grupas/dziesmas savā starpā saista nevis žanriskā piederība, bet noskaņa. Fīlings, vai zin'. Un, tā kāgnidrologs laikam vairs negrasās apdeitot savu blogu, uzdevums parādīt cilvēkiem ceļu uz labu mūziku jāuzņemas man.

Azure Ray

Krutākie albumi: Hold on Love (2003) un Burn & Shiver (2002)

Krutākās dziesmas: While I'm Still Young, We Exchanged Words, The Devil's Feet un The Drinks We Drank Last Night

Gotiskais folks. Ok, tas lielākoties tika teikts lasītāju aizbiedēšanai - kaut arī šāds raksturojums lielā mērā atbilstu viņu veidotajai mūzikai. Atmosfēriska, "tumša", silta un lielākoties akustiska mūzika ar čukstošiem vokāliem. Abas meičas ir bijušas Bright Eyes pavadošajā grupā un tagad arī spēlē savā ziņā līdzīgu mūziku. Tiesa, krietni minimālistiskāku. Kā jau pierasts līdzīgās grupās, komponistu talants viņām nav izcils, taču šeit galvenais ir noskaņa. Un tās Azure Ray ir pārpārēm.

==================================

Cowboy Junkies

Krutākais albums: The Trinity Session (1988)

Krutākās dziesmas: Sweet Jane un I'm So Lonesome I Could Cry

Cowboy Junkies (nē, tā nav Hameleonu Rotaļu pavadošā grupa) pārsteidzoši precīzi raksturo allmusic.com: "Although it didn't originally have anything to do with their sound, the Cowboy Junkies' name wound up seeming pretty accurate: their music was grounded in traditional country, blues, and folk, yet drifted along in a sleepy, narcotic haze that clearly bore the stamp of the Velvet Underground. The vast majority of their songs were spare and quiet, taken at lethargic tempos and filled with languid guitars and detached, ethereal vocals courtesy of Margo Timmins." Jāpiemin tikai, ka viņu pašu rakstītās dziesmas ir gauži vienveidīgas un lielākoties sūkā, tāpēc tika izcelti kaveri, jo to dziesmu labās muzikālās īpašības lieliski izceļ grupas letarģiskā alt-country spēles maniere - ar ermoņikām un pārējo krepu. Lielās devās gan neiesaku baudīt. Pārāk vienveidīgi (kaut arī nenoliedzami baudāmi).

=================================

Damon & Naomi

Krutākie albumi: Damon & Naomi With Ghost (2000) un The Earth is Blue (2005)

Krutākās dziesmas: Tanka, Judah and the Maccabees, A Second Life un It's All Over Now, Baby Blue (singls)

Iepriekšējā reizē es teicu, ka, diemžēl, pēc manu mīluļu Galaxie 500 izjukšanas izveidotās grupas: Luna un Damon & Naomi smagi sūkā. Izrādījās, ka otro sakarā biju kļūdījies, jo biju noklausījies tikai viņu pirmos divus albumus, un tie patiešām sūkāja ņemerenno. Tomēr, sākot jau Playback Singers, atkal parādās Galaxie 500 raksturojošā kosmiskā iedvesma un tieksme pēc debesīm. Tiesa, nedaudz lēnāk un mazāk trokšņaini kā priekštečiem, tomēr vismaz tikpat sapņaini. Brīžiem gan izdodas dzirdēt arī viņu saknes: kā 8 minūšu ilgajā Tanka, kas nobeidzas ar ģitāru saspēli īsteni shoegazer'iskā garā (un krietnu devu space rock). Un viņu variācija par Dilana It's All Over Now, Baby Blue ir vienkārši debešķīga (un es reti lietoju šo diezgan tizlo epitetu). Plus, viņi ir sadarbojušies ar leģendārajiem japāņu psihodēliķiem Ghost.

===================================

July Skies

Krutākais albums: The English Cold (2004) - tiesa, arī principā vienīgais, ko man izdevās atrast iekš DC.

Krutākās dziesmas: Farmers and Villagers Living Within the Shadow of Aerodromes un They Played in the Harvest Fields at Dusk

Kā jau var noprast pēc dziesmu nosaukumiem, July Skies jau tiecas post rock teritorijā - taču, atšķirībā no Explosions in the Sky, Godspeed You! Black Emperor, Mogwai u.t.t., viņi necenšas bliezt augšā 15-minūtīgus eposus, kurus mierīgi var aizstāt vienu ar otru. Tā vietā ir 2-3 minūšu garas lielākoties instrumentālas kompozīcijas, kurās liela nozīme ir atmosfērai un meistarīgi izveidotām pauzēm. Reti kuri ambient pop sekotāji ir spējuši panākt līdzīgu efektu July Skies. Diemžēl, jo tā ir ideāla fona mūzika rakstīšanai vai da jebkādam garīgam darbam.

==================================

The Montgolfier Brothers

Krutākie albumi: All My Bad Thoughts (2005)

Krutākās dziesmas: Journey's End un Stopping for Breath

Rets gadījums, kad grupas muzikālā virziena maiņa manī izraisa prieku. Vēl 2003.gadā iznākušais The World is Flat bija visai meh ieraksts - lielā mērā tāpēc, ka viņi abi bija aizrāvušies ar elektronisko stuff'u, pret ko man ir visai lieli iebildumi. Taču jau ar nākamo plati viņi labojās un attaisnoja arī savu nosaukumu. Savā ziņā July Skies līdzinieki - tikai lielākajā daļā The Montgolfier Brothers dziesmu ir arī vokāls. Un arī pats skanējums ir (nedaudz) možāks. Mūzika lielākoties balstās uz lēni spēlētām klavierēm (ar diezgan jūtamu atbalsošanās efektu) un nedaudz ātrāk fingerpick'otu ģitāru. Mūzika, kuru pats ļoti labprāt gribētu radīt - ja vien manas ģitārspēles un vokālās dotības nelīdzinātos polārlača talantiem. Ah, well.

======================================

The American Analog Set

Krutākie albumi: Set Free (2005) un The Golden Band (1999)

Krutākās dziesmas: Fuck This... I'm Leaving, She's Half, The Golden Band, New Drifters II

Pretēji tam, par ko varētu liecināt nosaukums, Fuck This... I'm Leaving ir viena no skaistākajām dziesmām, kuras ir nācies dzirdēt. Lēna, ar čukstošu, nedaudz stieptu vokālu, ko brīžiem pastiprina elektriskās ģitāras uznākšana, tā savā ziņā atgādina Spiritualized mierīgākos gabalus. Pārējais gan ir nedaudz aktīvāks, tomēr albumus bieži vien caurvij arī instrumentāli iespraudumi, kas atgādina par vispārējo atmosfēru. Viena no zināmākajām dream pop/ space rock grupām - un laikam jau arī pelnīti.

===========================

Bongwater

Krutākie albumi: Double Bummer (1988) un The Big Sell-Out (1992)

Krutākās dziesmas: Rain, His Old Look, Celebrity Compass un When Johhny Dies

Marks Krāmers.Citējot hvz kādu TrouserPress.com saitu: "Bongwater is not so much a rock band as a particularly disturbing dream of one." Vai, kā saka allmusic.com: "(..) a crazed neo-psychedelic set typified by Magnuson's surreal narratives, often inspired by her dreams about major celebrities and fellow downtown NYC denizens." Tā kā esmu noguris, neko daudz vairāk nepiebildīšu: tā ir brīnišķīga neopsihodēlija ar lielākoties spoken word tekstiem par... kaut ko un fantastiskiem kaveriem. Piemēram, Cepelīnu Dazed & Confused (kurš ir pārtulkots un nu saucas Dazed & Chinese). Vai Moody Blues - Ride My See Saw. Vai patiesi fantastiskā versija par Bītlu Rain - viennozīmīgi labākais kavers, ko pēdējā laikā esmu dzirdējis.

Biju plānojis paņirgāties par tiem dažiem letiņu neopsihodēliķiem, kas nu mums ir, bet esmu patiešām noguris un to atlikšu uz rītdienu.