te

09:31 pm: Vienvārdsakot, uz ceļojuma sākumpunktu Vecati mēs izbraucām sestdienas rītā. Iepriekšējais vakars bija beidzies ar dažādu dzērienu sajaukumu un otro vai trešo četru-piecu stundu miega nakti (man), bet tas taču nespēj atturēt brašus mežavečus, vai ne?



1. Naža meklēšana

Kā izrādījās turpceļā, līdzņemamais nazis bija gribēts nevis zaru un dažādu sūdu griešanai, bet gan salātu gatavošanai (don't ask). Tā kā es biju izmeklējis netīrāko, pieredzējušāko un aprūsējušāko (un õsamāko) nazi ever, gan pieturu, gan Vecates veikalos mēģinājām atrast jaunu griežamo. Skuvies biju salīdzinoši nesen, tāpēc problēmas svarīgumu mēģināju uzsvērt, nodemonstrējot nazi pārdevējām. Ja kāda no viņām lasa šo postu: es ļoti atvainojos, ka pie jums skaistā vasaras dienā pienāca mazliet tumsnējs puisis panēsātās drēbēs, izvilka no kabatas netīru nazi un šaudīgām acīm nesaprotami nobēra: "jūspārdodattamlīdzīgusduramrīkus?". Tobrīd tā šķita laba doma :(

(jaunu nazi mēs nedabūjām)


2. Triumfālais gājiena sākums

Pēc tādām sarunām izlēmām pēc iespējas ātrāk pazust mežā. Tā kā nebijām vietējie, turklāt varējām lepoties ar iespaidīgu somu arsenālu, garāmejošie ciematnieki patiešām apstājās, lai mūs pavērotu, tad pakratīja galvu un turpināja ceļu. Mēs tikai iztaisnojām muguru, cik nu tas bija iespējams, un pa taciņu braši iesoļojām mežā pie Salacas. Saulīte spīdēja, odiņi čivināja, makšķernieki noskatījās, no bebriem cietušie koki gulēja... idilliska aina, kas ļāva cerēt uz lielisku gājiena turpinājumu.


3. Mazliet neveiksmīgākais turpinājums

Tas viss gan ilga aptuveni divdesmit minūtes. Pēc tam izrādījās, ka chemist_dk šorti un nātres & asi zari nebūt nav uzvarošā kombinācija. Tā arī līdz galam nenoskaidrotu apstākļu dēļ šorti palika kājās līdz pat gājiena beigām. Bet es tikmēr vēroju pudeles, kuras mežā nez kāpēc bija ikvienā fakinā 100x100 metru laukumā, pat ja tas bija desmit kilometrus no jebkuras apdzīvotās vietas. Alkaši ir mūsdienu HD Toro un Into the Wild džeka inkarnācijas - no kidding. Tā kā nebija nekādu citu līdzekļu noteikt atrašanās vietu, tās līdz ar Salacu kreisajā pusē bija vienīgās zīmes, kas stundu pēc stundas galvoja, ka tepat, tepat vien esam un protams, protams paspēsim līdz pilnīgai tumsai nonākt puslīdz civilizācijas tuvumā. Tikai vēl mazliet jāpabrien pa pļavām līdz krūtīm, klūpot aiz tajās apslēptajiem kukuržņiem, un cauri mežiem, kuros kritušo koku stumbri un zari sniedzās līdz pat... nu, jā, tam pašam augstumam.


4. PROMULTI - FUCKING - PIECI!! (vai kāds nu skaitlis tur bija galā)

Pēc aptuveni četrarpus stundu gājiena un pamatīgas savstarpējas ecēšanās par virzību un where-the-fuck-are-we mēs beidzot atradām lauku ceļu (kuru pateicībā simtreiz nobildējām), pa kuru tad arī sākām iet. Manas ņurdēšanas pavadījumā (doties pārgājienā un iet pa ceļu, nevis varonīgi šturmēt nātru laukus ir leimi :/), nogājām aptuveni stundu, šajā laikā ieraugot divus riteņbraucējus, vienu mašīnu un kādas desmit kazas, kuras izskatījās sasodīti pārsteigtas, ieraugot cilvēkus, kuri pārvietojas uz pašu kājām, ne gumijas ķepām. Un, protams, PROMULTUS - FUCKING - PIECI!! (vai kāds nu skaitlis tur bija galā) jeb absolūti krutāko vietu Latvijā. Tur bija trīs daudzstāvenes, kā arī izkropļotu koku pilns, mežonīgi tumšs un savādu skaņu pārpilns parks. Un malkas zāģētājs. Tā kā chemist_dk ir redzējis vairāk šausmu filmas, viņš mani veiksmīgi atrunāja no domas izmantot ciemu par mūsu bāzes vietu.


5. Mazsalaca

Turpinot ceļu, mēs drīz vien ietikām Mazsalacā. Pirmos astoņpadsmit kilometrus tā bija gandrīz neatšķirama no PROMULTIEM - FUCKING - PIECI!! (vai kāds nu skaitlis tur bija galā) bet tad jau parādījās arī veikali un nolāpītie suņi, kuriem nez kāpēc ir jālien visur un naidīgi jāblenž uz garāmgājējiem, zibinot spožos zobus un zinīgi piemiedzot ar aci, un tad vēl tā rūkšana... vienvārdsakot, mēs tur saturīgi pavadījām laiku, paejot garām apbrīnojami dinozaurīgam parkam, suņiem, pilīm un citām neinteresantām lietām un vietām, līdz atradām Draudzības pļaviņu, kas viennozīmīgi bija visos simboliskajos veidos lieliskākā apmešanās vieta.


Bet par to nākamreiz, draugi. Par vietējā šlāgerdziedātāja naksnīgo performanci, lībiešu pilskalniem, mūsu vakariņām un citām fantastiskiem un pārpasaulīgiem brīnumiem. Līdz tam: ilustratīvs attēls un liriskās Mazsalacas himnas sākums.



Mazsalaca mūsu rēta
Sirdī cirsta
Uz laiku laikiem
Uz laiku laikiem
Te, kur mūsu bērni staigā