te

10:38 am: Pagaidām lielākais prieks pag.gada prozas lasījumu grāmatā ir dienasgramata stāsts ar gandrīz identisku pamatfišku, kā paša ~14 gadu vecumā (vairākkārt) rakstītam gabalam. Manā variantā pasaules izejmateriāls gan bija masštancētais jaunā bioķīmiķa komplekts "Personiskais Visums", un stāsts beidzās ar pasaules kastes uzlikšanu uz apputējuša skapja, jo citādi Dievam, kuram rotaļlieta bija apnikusi, visu laiku sanāca aizķerties aiz barošanas vada, izraisot kataklizmas (pasaule hvz kāpēc nebija pašpietiekama). Prieks tāpēc, ka ideja ir jēdzīgi īstenota, kas man tā arī nesanāca. So, paldies par netīšu palīdzību :)

(Pats gan domu biju nospēris no kāda sci-fi rakstnieka, un vēlāk biju sašutis uz pasauli, kad atklāju to (labākā veidā) parādamies multenē "Ich bin Weasel".)