te

10:18 am: Kā es braucu Dilanu lūkoties

Doties uz Boba Dilana koncertu Tallinā izlēmu kādā jaukā vasaras dienā, apbrīnas pilnām acīm vērojot mūžsenos kokus Ulbrokas apkaimes mežā. “Izlēmu” gan nav īstais vārds. Tā bija apskaidrība, absolūta izpratne, kas Dilanu manā prātā sasaistīja ar priedēm un Sauli, un blindāžām, un acu priekšā virpuļojošajiem trijstūriem, un visu pārējo, kas tobrīd šķita svarīgs vai uzmanības vērts. Biju pārliecināts, ka tikai viņš, kurš ir pieredzējis to visu un vēl daudz ko vairāk, spēs parādīt ejamo ceļu. Braucienam bija jākļūst par manu hipijisko dienu kulmināciju. Bet biju piemirsis, ka kulminācija vienlaikus ir beigu sākums.

Izbraucu tikpat kā tukšām rokām – ar savu epileptiski psihedēlisko kreklu mugurā, iznēsātajām (un pamatīgi caurajām) kļošenēm kājās, Marka Bolana cienīgajām matu pinkām uz galvas un Vācieša Zibens pareizrakstību somā. Pase, igauņu nauda, fotoaparāts? Kam man tas? Tad jau drīzāk noderētu zālīte… bet tas jau būtu pārspīlēti. Galu galā braucu viens, jo Dilana pielūgšana paziņu vidū nav diez ko populāra nodarbe. Tāda krava nepazīstamā vietā principā būtu uzprasīšanās uz nepatikšanām.

Sākotnējais plāns bija autobusā aizkratīties līdz Ainažiem un tur pētīt iespējas tikt tālāk. Pirmo pusi izpildīju godam – agrajā rīta stundā autobuss bija pustukšs un pasažierus vairāk par jebko citu interesēja plakstiņu pētīšana no iekšpuses. Ar otru daļu gāja grūtāk. Aptaujājot aptuveni divsimts cilvēkus, noskaidroju, ka uz Igauniju var tikt tikai kājām, nepieciešamos pagriezienus u.t.t. veicot pie tādiem drošiem ceļa rādītājiem kā “tiltiņš pār strautiņu”, “koks ar dīvainu dobumu”, “jēra formas mākonis” un “sirdsbalss”. Tomēr pieredzējušus ceļotājus tādas divdomības nespēj nobiedēt. Mani nobiedēja, bet ne tiktāl, lai neturpinātu ceļu.

Igaunijas pierobežas veikaliņā apmainījis līdzpaņemtos latus pret kronām un uzzinājis, ka nākamais autobuss gaidāms pēc piecām stundām, sapratu, ka būs vien jāķeras pie stopošanas. Pagāju nedaudz tālāk no robežpunkta, lai šoferiem nebūtu jāstājas tūlīt pēc gāzes pedāļa atrašanas, un stāvēju. Saule karsēja, tālumā dārdēja nezināmas izcelsmes mehānismi, bet es stāvēju. Aiz muguras izkaltusi pļava, priekšā daži kropli koki, aiz kuriem paslēpušies pāris traktori, pa labi un pa kreisi ceļš. Ne pati iespaidīgākā ainava, bet pāris nedēļas pēc tripa ar to pilnībā pietiek. Heck, man būtu pieticis ar vienu pašu asfaltu.

Pēc velti nostāvētas stundas sāku lēnām apdomāt citus variantus nokļūšanai Tallinā. Varēju doties pa ceļu līdz tuvējai pilsētai un ar vairākiem autobusiem steigties uz koncertu. Varēju, bet negribēju. Saule bija pārāk karsta, un jebkāda kustība prasītu krietni lielāku piepūli, kā tobrīd biju gatavs. Galu galā līdz koncertam vēl bija daudz laika. Turpināju stāvēt, reizi pa reizei izkliegdams kādu teksta fragmentu vai nedaudz padejodams, lai dažādotu pieredzi. Reizēm uz brītiņu nogāju malā un apsēdos zālē pie ceļa, lai padomātu par Dilanu un ceļu, un šo dienu, un to, kāpēc man vienmēr vajadzīgs kāds mērķis. Bet lielākoties bezmērķīgi staigāju šurpu-turpu, savākdamies tikai brīžos, kad tuvojās kāda mašīna.

Beidzot viena apstājās. Pieskrēju klāt, izstāstīju tur sēdošajam pārim savu stāstāmo un – tavu laimi! – izrādījās, ka viņi arī ir ceļā no Latvijas uz Dilana koncertu. Solījās būt jautrs brauciens ar kopīgu dziedāšanu un atmiņām un visu pārējo, kas tādos brīžos piedienas. Fuck yeah!

Tā vietā pēc pāris frāzēm šofera sieva izlēma, ka pietiek pieklājības un sāka lasīt Rīgas laiku. Balsī. Vispirms ziņas, tad vienu rakstu, tad interviju ar Gundaru Āboliņu. Mašīnas vadītājs – kārtīgs, jauns vīrietis kārtīgā kreklā un kārtīgās brillēs – ik pēc laika pamāju ar galvu un noteica: “Hmm,” vai: “Kas to būtu domājis,” vai kaut ko citu tikpat dziļdomīgu. Arī pie ziņas par Hofmana nāvi.

Tāpēc mūsu interakcija bija minimāla. Pāris reizes mēģināju kaut ko uzjautāt par viņu braucienu, bet vienzilbīgās atbildes ātri vien nosita visu entuziasmu. Vienīgā saruna būtībā izvērtās, kad viņi sāka meklēt, kam varētu pārdot pāri palikušo biļeti uz koncertu. Radio atteicās pieņemt sludinājumu, kas nebija dāvinājums, bet atdāvināt viņi negribēja. Ieteicos, ka varētu uzzvanīt kādam draugam – varbūt viņi būs pārdomājuši un par puscenu būs ar mieru apskatīties Dilanu. Šoferis piedāvāja savu telefonu, lai man nevajadzētu maksāt par starptautisko zvanu. Atbildēju, ka man rēķinus apmaksā darbs. Viņš uzmeta īsu skatienu un noteica: “Nu, jā, mūsdienās jau kuram katram to apmaksā.”

Braucām tālāk. Vienā pilsētā mūs apstādināja policija, prasot pasi, bet beigās piekrita pieņemt arī preses karti. Tā aizkūlāmies līdz Tallinai. Mani izlaida kādā mikrorajonā un pat neņēma naudu par ceļu (acīmredzot tā paša klaidoņa izskata dēļ). Paldies par to.

Līdz koncertam tobrīd vēl bija vairākas stundas, un gatavojos tās pavadīt, maldoties pa pilsētu, lai kaut kā tiktu līdz hallei. Nopirku pat pilsētas plānu, lai nevajadzētu riskēt ar palikšanu ārpusē. To gan tā arī neizvilku, jo Tallina izrādījās absolūti neinteresanta, skandināviska pilsēta ar sakoptām mājām un kartēm katrā sabiedriskā transportā pieturā. Ej stundu pa vienu ielu līdz nokļūsti līdz citai ielai, tad ej desmit minūtes pa to un būsi galā. Laiku pa laikam novirzījos no ceļa, ieklīstot sānielās un bērnudārzu teritorijās, bet ikreiz sajutos kā ciemiņš, kurš mīž mājas saimnieka virtuves izlietnē un sakaunējos tiktāl, ka allaž atsāku kārtīga igauņa gājienu pa galvenās ielas trotuāru. Fun times.

Tāpēc drīz vien nogarlaikojos līdz prāta aptumsumam, kas dzīvē izpaudās vietējā zoodārza apmeklēšanā. Tādā garā arī nositu laiku līdz koncertam. Bet par to šeit diez vai ir vērts īpaši izplūst – pietiks, ja pateikšu, ka tas sākās ar “Rainy Day Women #12 & 35” a.k.a. “Everybody must get stoned”, par kuru Dilans savulaik intervijā stāstīja, ka izpilda tikai atbilstošā stāvoklī. Tiesa, tas ir Dilans, un tā bija veca intervija. Bet yeah.