te

nu ok, sāksim ar to, ka Lū Rīds ir viens no galvenajiem dieviem manā nelielajā radošuma panteonā. tā ka pret visu manis rakstīto par viņu vajag izturēties ar zināmu kritikas devu :)

bet jā. filma ta filma, bet tas klātbūtnes efekts, absolūti perfektā (Arēnā Rīga, iedomājies?) skaņa un kopīgais muzikālais fīlings bija tāds, ka es no koncerta iznācu trīcošām rokām un saraudājusies. dažbrīd kocertā man sāka likties, ka es kļūstu par skaņas vibrāciju. vārdsakot, širmis norauts turējās vēl kādu mēnesi vismaz pēc tam.

protams, protams, viņš ir kļuvis daudz vecāks pa 35 gadiem un viņa vokāls arīdzan. no otras puses - viņš nekad nav bijis tas, kurš koncertā tā baigi dziedātu un mēģinātu dziesmu akurāt pasniegt tādu kā studijas ierakstā. un ģitāru sadžemošanās un sazāģēšanās ar Saudersu bija patiešām audiāli iespaidīgi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bah, laikam tomēr Rīda uzstāšanās pieskaitāma garām palaistajiem priekiem :/. Patiesībā tieši minidžemi tajā Berlīnes koncertfilmā mani pārsteidza/iejūsmināja visvairāk. Tā bija dzīva un patiesa mūzika, kas principā bija tā vērtas, lai klausītos arī tai koncertā, manuprāt, viduvēji izpildītās "dziesmu daļas".

Tiesa, tas droši vien tāpēc, ka pāris (virtuālās) soloplates esmu griezis uz riņķi vismaz pārsimts reižu, un man bija pārāk konkrētas gaidas. Vienlaikus viņš nav tik augstu starp maniem mūzikas dieviem, lai visus sāņsolus piedotu un izskaidrotu, kā tam pašam Dilanam.

(Reply to this) (Parent)