Banana Yoshimoto - Kitchen :
Nē, grāmatu neizlasīju tikai autores vārda dēļ - liela daļu nopelnu pienākas arī kolēģei, kura man to ieteica un iedeva. Par laimi, pēc tam viņa neprasīja manu viedokli, - uzreiz pēc izlasīšanas nekāds labas domas galvā neviesās. Stāsts šķita paliels beztolks, tēli - nereti kaitinošas marionetes, bet valoda svaidījas no patiešām foršiem, galvu pārbīdošiem vārdu pavērsieniem uz pilnīgām banalitātēm. Tur gan neko līdzēt nevarētu pat labākais tulkojums, jo teksta jēga šķita dzimusi citā realitātē dzīvojošās smadzenēs, līdz kurām manas pacelties nespēja.
Ttagad sajūtas jau ir pabalējušas, atstājot tikai viegli sildošu, klusi melanholisku pēcgaršu. Stāsts par jaunas japānietes ieiešanu izplūdušajā pieaugušo pasaulē joprojām šķiet nesakarīgs un saraustīts, toties tagad spēju novērtēt drīzāk emocionāli kā loģiski saistīto ainu spēju ietekmēt lasītāja (manu) sirdsstāvokli. Tas droši vien tāpēc, ka iekšējo kopsakarību meklēšanai pieradušajām smadzenēm vairs nav jāizsamist pie katra "un tad nez kāpēc notika viena cita lieta, un es biju dikti, dikti izmisusi mēness ziedlapu tumsā", kas parādās vai katrā otrajā lappusē. Tā vietā varu atcerēties uz mīlīguma un krīpīguma robežas balansējušos tēlus, ainas, vidi - patiesībā, visu romāna pasauli. Galu galā, tas drīzāk ir (itin veiksmīgs) mēģinājums padarīt sataustāmu savu iekšzemi kā izstāstīt kādu stāstu. Fotoalbums, ne filmiņa. Un par to ir grūti dusmoties. Tas gan nenozīmē, ka pasauli nevarētu atklāt labāk - dziļāk, spēcīgāk - aizraujošāk, bļ. Un tāpēc varu tikai atzīt, ka tas ir interesants pirmais romāns, bet cita banāna apēšanai būtu vajadzīga diezgan spēcīga pārliecināšana. Neesmu jau arī mērķauditorija, man virtuves vienaldzīgas.
PM nokož C
( Pirmās divas rindkopas )
Tags: atz_c, divās rindkopās, āzija
Nē, grāmatu neizlasīju tikai autores vārda dēļ - liela daļu nopelnu pienākas arī kolēģei, kura man to ieteica un iedeva. Par laimi, pēc tam viņa neprasīja manu viedokli, - uzreiz pēc izlasīšanas nekāds labas domas galvā neviesās. Stāsts šķita paliels beztolks, tēli - nereti kaitinošas marionetes, bet valoda svaidījas no patiešām foršiem, galvu pārbīdošiem vārdu pavērsieniem uz pilnīgām banalitātēm. Tur gan neko līdzēt nevarētu pat labākais tulkojums, jo teksta jēga šķita dzimusi citā realitātē dzīvojošās smadzenēs, līdz kurām manas pacelties nespēja.
Ttagad sajūtas jau ir pabalējušas, atstājot tikai viegli sildošu, klusi melanholisku pēcgaršu. Stāsts par jaunas japānietes ieiešanu izplūdušajā pieaugušo pasaulē joprojām šķiet nesakarīgs un saraustīts, toties tagad spēju novērtēt drīzāk emocionāli kā loģiski saistīto ainu spēju ietekmēt lasītāja (manu) sirdsstāvokli. Tas droši vien tāpēc, ka iekšējo kopsakarību meklēšanai pieradušajām smadzenēm vairs nav jāizsamist pie katra "un tad nez kāpēc notika viena cita lieta, un es biju dikti, dikti izmisusi mēness ziedlapu tumsā", kas parādās vai katrā otrajā lappusē. Tā vietā varu atcerēties uz mīlīguma un krīpīguma robežas balansējušos tēlus, ainas, vidi - patiesībā, visu romāna pasauli. Galu galā, tas drīzāk ir (itin veiksmīgs) mēģinājums padarīt sataustāmu savu iekšzemi kā izstāstīt kādu stāstu. Fotoalbums, ne filmiņa. Un par to ir grūti dusmoties. Tas gan nenozīmē, ka pasauli nevarētu atklāt labāk - dziļāk, spēcīgāk - aizraujošāk, bļ. Un tāpēc varu tikai atzīt, ka tas ir interesants pirmais romāns, bet cita banāna apēšanai būtu vajadzīga diezgan spēcīga pārliecināšana. Neesmu jau arī mērķauditorija, man virtuves vienaldzīgas.
PM nokož C
( Pirmās divas rindkopas )
Tags: atz_c, divās rindkopās, āzija
Paul Radin - The World of Primitive Man :
Turpinot par to pašu tēmu: beidzot izlasīju pirms vairāk nekā gada iesākto modernās antropoloģijas sākumposma lieldarbu par "primitīvo" cilvēku iekšējo pasauli, ārpasaules redzējumiem, sociālajām struktūrām un citām aizraujošām lietām. Tiesa, tās uzrakstītas enciklopēdiskā valodā, tāpēc pusnogurušas smadzenes ir nolemtas maktenām žāvām un katras rindkopas pieckārtīgai pārlasīšanai, jo acis iet šķērsām jau pie pirmā teikuma trīsdesmitā vārda. Autoritatīvais tonis pamatots gan ar plašo autora laukdarbu (kurā ietilpa arī pejota dzeršana) pie indiāņiem, āfrikāņiem un papuasiem, gan izlasīto grāmatu gūzmām, kuras (spoileris!) visas izrādās kļūdainas, tuvredzīgas vai apzināti maldinošas. Galvenokārt tāpēc, ka neatbilst Paula redzējumam par cilšu cilvēkiem.
Iepriekšējo teikumu gandrīz nobeidzu ar antropoloģisko klišeju: "cildenajiem mežoņiem", taču laikus aptvēra, ka autors pats būtu varen sašutis par tādu apzīmējumu. Viņam tie nav mežoņi, bet gan alternatīvu attīstības ceļu aizgājuši cilvēki, kuru sociālie tīkli, rituāli un iekšējā pasaule ir tikpat dziļa kā Ņujorkas augstceltnē kokaīnu šņaucoša reklāmista prāta līkloči. Un viņiem tie patīk daudz labāk par otrajiem. Par spīti brīžiem kaitinoši nerimtīgajai viedokļa uzsvēršanai, mana līdzīgā pārliecība neatkāpās viņa piedāvāto datu priekšā - kaut, protams, spēkā paliek jautājums par to atlasi un pilnību (galu galā grāmata publicēta 1953. gadā). Tāpēc izturīgiem interesentiem mierīgu sirdi grāmatu iesaku drīzāk kā interesantu skičversiju par ļoti plašas un daudzveidīgas pasaules iespējamo uzbūvi ar daudziem saistošiem piemēriem. Diemžēl uzticēties - pat par spīti šķietamajam enciklopēdiskumam - tai tomēr ir pagrūti.
PM upurē B
( divās rindkopās )
Tags: atz_b, divās rindkopās, nonfic
Turpinot par to pašu tēmu: beidzot izlasīju pirms vairāk nekā gada iesākto modernās antropoloģijas sākumposma lieldarbu par "primitīvo" cilvēku iekšējo pasauli, ārpasaules redzējumiem, sociālajām struktūrām un citām aizraujošām lietām. Tiesa, tās uzrakstītas enciklopēdiskā valodā, tāpēc pusnogurušas smadzenes ir nolemtas maktenām žāvām un katras rindkopas pieckārtīgai pārlasīšanai, jo acis iet šķērsām jau pie pirmā teikuma trīsdesmitā vārda. Autoritatīvais tonis pamatots gan ar plašo autora laukdarbu (kurā ietilpa arī pejota dzeršana) pie indiāņiem, āfrikāņiem un papuasiem, gan izlasīto grāmatu gūzmām, kuras (spoileris!) visas izrādās kļūdainas, tuvredzīgas vai apzināti maldinošas. Galvenokārt tāpēc, ka neatbilst Paula redzējumam par cilšu cilvēkiem.
Iepriekšējo teikumu gandrīz nobeidzu ar antropoloģisko klišeju: "cildenajiem mežoņiem", taču laikus aptvēra, ka autors pats būtu varen sašutis par tādu apzīmējumu. Viņam tie nav mežoņi, bet gan alternatīvu attīstības ceļu aizgājuši cilvēki, kuru sociālie tīkli, rituāli un iekšējā pasaule ir tikpat dziļa kā Ņujorkas augstceltnē kokaīnu šņaucoša reklāmista prāta līkloči. Un viņiem tie patīk daudz labāk par otrajiem. Par spīti brīžiem kaitinoši nerimtīgajai viedokļa uzsvēršanai, mana līdzīgā pārliecība neatkāpās viņa piedāvāto datu priekšā - kaut, protams, spēkā paliek jautājums par to atlasi un pilnību (galu galā grāmata publicēta 1953. gadā). Tāpēc izturīgiem interesentiem mierīgu sirdi grāmatu iesaku drīzāk kā interesantu skičversiju par ļoti plašas un daudzveidīgas pasaules iespējamo uzbūvi ar daudziem saistošiem piemēriem. Diemžēl uzticēties - pat par spīti šķietamajam enciklopēdiskumam - tai tomēr ir pagrūti.
PM upurē B
( divās rindkopās )
Tags: atz_b, divās rindkopās, nonfic