: Grāmata divās rindkopās 9
Kādā pusmūža pievakarē Steinbeks saprata, ka atkal jādodas ceļā. Pats saka, ka iegansts bija vēlme atgriezties sajust Amerikas zemi un cilvēkus, citi stāsta, ka vainīgi ārstu draudi, bet jau grāmatas sākumā atzīts, ka saknes patiesībā ir tieksmē pēc klaidonības un tās romantiskā vilinājuma. Par savu vēlmi būt kaut kur citur vai vienkārši braukt un neapstāties viņam stāsta arī liels vairums ceļā satikto cilvēku. Atšķirība tikai tāda, ka Steinbeks patiešām sagatavojās un brauca. Cauri visai Amerikai no ziemeļiem uz dienvidiem īpaši viņam uzbūvētā furgonā Rosinantē un ar seno dzīvesbiedru, franču pūdeli Čārliju.
Grāmatu saturošais kodols teorētiski ir apakšvirsrakstā pieminētie "Amerikas meklējumi". Praktiski Steinbeks par to bieži vien piemirst, lielāko uzmanību pievēršot atsevišķu cilvēku aprakstīšanai un Viedokļa Paušanai. Tas lielākoties ir niansēts, izskatīts no vairākām pusēm un uzrakstīts vienkāršā valodā, turklāt bieži vien sasodīti smieklīgā veidā. Tāpēc izlasās ātri, aizdedzina acis un paliek atmiņā. Konkrētais parasti arī ir daudz interesantāks par vispārinājumu mēģinājumiem, par kuriem arī pats Steinbeks, šķiet, kautrējas neizbēgamās pretenciozitātes dēļ. Pēcgarša sliktāka par pašu tripu, jo pie beigām autora pastāvīga klātbūtne sāk piegriezties, taču arī tas galu galā pieder pie ceļošanas. Lasot biju sajūsmā, tagad mazāk, taču izlasīt noteikti ir vērts - un pats sākums itin labi ļaus saprast, vai brauciens patiks arī tev. Tāpēc
PM ieliek B
( un pirmās divas rindkopas )
Tags: atz_b, divās rindkopās, zamerika
Kādā pusmūža pievakarē Steinbeks saprata, ka atkal jādodas ceļā. Pats saka, ka iegansts bija vēlme atgriezties sajust Amerikas zemi un cilvēkus, citi stāsta, ka vainīgi ārstu draudi, bet jau grāmatas sākumā atzīts, ka saknes patiesībā ir tieksmē pēc klaidonības un tās romantiskā vilinājuma. Par savu vēlmi būt kaut kur citur vai vienkārši braukt un neapstāties viņam stāsta arī liels vairums ceļā satikto cilvēku. Atšķirība tikai tāda, ka Steinbeks patiešām sagatavojās un brauca. Cauri visai Amerikai no ziemeļiem uz dienvidiem īpaši viņam uzbūvētā furgonā Rosinantē un ar seno dzīvesbiedru, franču pūdeli Čārliju.
Grāmatu saturošais kodols teorētiski ir apakšvirsrakstā pieminētie "Amerikas meklējumi". Praktiski Steinbeks par to bieži vien piemirst, lielāko uzmanību pievēršot atsevišķu cilvēku aprakstīšanai un Viedokļa Paušanai. Tas lielākoties ir niansēts, izskatīts no vairākām pusēm un uzrakstīts vienkāršā valodā, turklāt bieži vien sasodīti smieklīgā veidā. Tāpēc izlasās ātri, aizdedzina acis un paliek atmiņā. Konkrētais parasti arī ir daudz interesantāks par vispārinājumu mēģinājumiem, par kuriem arī pats Steinbeks, šķiet, kautrējas neizbēgamās pretenciozitātes dēļ. Pēcgarša sliktāka par pašu tripu, jo pie beigām autora pastāvīga klātbūtne sāk piegriezties, taču arī tas galu galā pieder pie ceļošanas. Lasot biju sajūsmā, tagad mazāk, taču izlasīt noteikti ir vērts - un pats sākums itin labi ļaus saprast, vai brauciens patiks arī tev. Tāpēc
PM ieliek B
( un pirmās divas rindkopas )
Tags: atz_b, divās rindkopās, zamerika
:
Pirms dažām dienām pielondonā nopirku dažas dāvaniņas uz mājbraukšanu. To vidū bija arī kaķumētra, kas dikti ieinteresēja pārdevēju - ķermenī iesprostotu trīsdesmitgadnieci bieziem, bet gandrīz nekoptiem matiem. Uzzinājusi, kas tas ir un kam domāts, viņas pleci sašļuka un skatiens nokrita. "Mans kaķis pagājušomēnes nomira," viņa teica.
"Ā," es atbildēju un sāku ātri un lielā straumē stāstīt par visiem mājdzīvniekiem, kas man reiz ir bijuši un tad nomiruši. Pusceļā attapos un aprāvos, un apjautājos, cik vecs bija kaķis. "Sešpadsmit vai septiņpadsmit gadi," viņa pateica.
"Tad jau ļoti vecs bija."
"Nu... jā. Vispār es tagad domāju, vai nevajadzētu sunīti paņemt."
"Jā, tas varētu padarīt dzīvi mazliet jautrāku."
"Jā, būtu jādarbojas." Viņa uz brīdi pieklusa. "Nezinu gan, vai man sunim pietiktu uzmanības un mīlestības." Vēl brīdis klusuma. "Man pat vīrietim nepietiek," viņa piebilda.
Viņa noteikti būs kādā no maniem stāstiem. Ja nav jau visos.
"Ā," es atbildēju un sāku ātri un lielā straumē stāstīt par visiem mājdzīvniekiem, kas man reiz ir bijuši un tad nomiruši. Pusceļā attapos un aprāvos, un apjautājos, cik vecs bija kaķis. "Sešpadsmit vai septiņpadsmit gadi," viņa pateica.
"Tad jau ļoti vecs bija."
"Nu... jā. Vispār es tagad domāju, vai nevajadzētu sunīti paņemt."
"Jā, tas varētu padarīt dzīvi mazliet jautrāku."
"Jā, būtu jādarbojas." Viņa uz brīdi pieklusa. "Nezinu gan, vai man sunim pietiktu uzmanības un mīlestības." Vēl brīdis klusuma. "Man pat vīrietim nepietiek," viņa piebilda.
Viņa noteikti būs kādā no maniem stāstiem. Ja nav jau visos.