kaķa klepus

esmu kvalificējusies arī 3. atlases kārtai. 19. novembris.

Vai, manu dieniņ! Tikko veselu pusstundu aurojām kabinetā, cenšoties pārkliegt viens otru. Tas puika ir vairāk nekā birokrātisks un stipri patālu no reālās dzīves. Ja cilvēks ir gatavs palikt savējos kolēģus zem sitiena ārējo institūciju priekšā, nevis aizstāvēt viņus pret totālu bezjēdzību un bezpriģelu, tad man ir kauns! Šī diena ir kaut kāds murgs!

Tā, šorīt riktīgi izbesījos par kolēģiem! Viens sāka kaut kādu huiņu bīdīt par Parexu un Karginu, uz ko es atbildēju - tu pat Kargina pirdiena vērts neesi, ko tu te sprēgā it kā kaut ko zinātu&saprastu no tā, kas tajā bankā un valdībā notiek! atradies te taisnības cīnītājs! un ko tu vispār savā dzīvē esi izdarījis, lai kaut ko pa lielām šaibām mainītu uz labu?!
nu, un bosene savukārt uzbrauca par avīzēm, kuras es no rītiem parasti lasu - pateica, ka vairs neabonēs nākamgad! jā, man patīk sākt darba dienu ar kafiju un avīzēm. bļe, ja tev dirsu plēš, varu arī nelasīt!
LAI JUMS VISIEM JAUKA ŠĪ PIEGDIENAH(UJ!)!!!

"sērdienīšu-grūtdienīšu kultūra"

Fū! Intervija pagāja labi. Potenciālais priekšnieks gan izskatās kā dēli norijis - tāds pedantisks, taisnu muguru, glītu sasuku. Bet ar to viss nebeidzas. Labākajā gadījumā vēl priekšā ir divas atlases kārtas - praktiskais un vēl viena intervija, kurā piedalīsies kāds no padomes. Pozitīvākais tajā visā bija ceļš no durvīm līdz 4. stāvam - sākot ar apsargu, tad vīrietis liftā ar rozēm un darbinieki gaitenī - visi smaidīgi un sveicinās ar mani, pilnīgu svešu cilvēku. Un šausmīgi jauka bija personāla daļas vadītāja, kas intervēja. Uztraukuma nebija. Kā pašreizējo algas ciparu pateicu to, ko saņemu šobrīd +50 Ls, ar domu, ka tas ir minimums. Viņi atbildēja, ka var piedāvāt vairāk, bet par konkrētiem cipariem runāsim tikai pašās beigās.
Īstenībā man vēl vakarā bija tāda stulba sajūta - nu, kāpēc kaut kas ir jāmaina, vai to vajag? Šādas domas vieš neticību sevī un nepārliecinātību. Grauj no iekšpuses. Varbūt, man patiešām vajag izmantot šo iespēju. Ja godīgi, es tam noticēju tikai tad, kad intervija gāja uz beigām.

Turpinājumā šim te gribēju tikai pateikt, ka tieši šorīt, stāvot blakus puisim, kura sēdošā meitene bija piespiedusi galvu savam mīļotajam kājstarpes reģionā, kamēr viņš viņai pārmaiņus glāstīja plecus un bužināja matus, man ienāca prātā doma - piespiesties viņam pavisam tuvu, satvert viņa roku un iečukstēt ausī: "Noskūpsti mani! Es gribu tevi sajust sevī!"

Kāda ir jūsu attieksme, kad no rītiem (lasīt - piebāztā!) sabiedriskajā transportā netālu no jums stāv/sēž jaunuļu pārītis un čubinās/spaidās/glāsta viens otru/skūpstās/berzējas ar deguniem/bužina matus etc.?!
to be continued ...

FKTK mani tomēr uzaicināja uz interviju! 4dien, sākot no 9iem rītā, uz pusstundu pieturiet īkšķus ;)

vakar, ieslidinoties starp saviem četriem spilveniem un zem trijām segām un laižoties miegā, atcerējos vienu saviem sapņiem! nu, kā citi lec ar izpletņiem vai kāpj kalnos, tieši tik dulli es gribētu studēt matemātiku.

"Finansiāla nepavilkme." (c) nenormaaliigaa

šī nu ir viena no tām (salīdzinoši nedaudzajām) dienā, kad esmu pateicīga, ka vēl pus10os vakarā esmu pie samaņas. tad nu saku paldies tam, kurš par šo svētību ir atbildīgs. vakariņās frī, mērce ar vistas gaļas gabaliņiem un mednieku salāti. vanna un gultiņa. ir tik vienkārši būt laimīgam!

Neciešu, ka citu cilvēku radītais haoss ietekmē mani - ka man no tā jācieš!
Nez vai es citiem arī radu tādas pašas sajūtas? Man tomēr domāt, ka no manis neviens nav atkarīgs!

Svaigākā Koenu filma "Burn after reading" ir ģeniāla - pārliecinoša, ticama un aizraujoša. Pat negribas izplūst detaļās, bet esmu sajūsmā gan par raksturiem, gan par it kā nejaušo apstākļu sakritību, kas savstarpēji sasaista visus varoņus. Nenormāli labs Džordžs Klūnijs savā 'gribu būt supervaronis, bet man nesanāk!' lomā :) Tā pati sāpe īstenībā ir arī Malkovičam. Viens glābjas pie sievietēm, otrs - pudelē!

Novērtēšanā mani šodien izčakarēja ne tik daudz par nespēju beigt noteiktajā termiņā, bet par orientācijas uz attīstību trūkumu. Saprotiet, ierēdnim taču ir jāpilnveidojas! Tas nekas, ka liela daļa no kursiem ir pilnīga tufta un to, ko es gribu, man neļauj mācīties, jo redziet pastāv risks, ka viņi mani nevarēs noturēt, ja aiziešu uz tiem kursiem un dabūšu to sertifikātu. Kad mana pragmatiskā attieksme pret kursu apmeklēšanu tika raksturota kā pārāk kritiska, jau nākamajā punktā mēs nonācām pie pretrunīgas atziņas, ka īstenībā jau nav kur celt to kvalifikāciju ierobežoto finansiālo iespēju dēļ, jo sakarīgi kursi ir dārgi. Bet ir jāmācās - pofig, vai to vajag/nevajag darbam! No manis gaida iniciatīvu, lai es pati meklētu apmācību iespējas, tajā pat laikā ir jābūt obejktīvam iemeslam, kāpēc man vajadzētu konkrētos kursus apmeklēt - koks ar diviem galiem! Ja boss pats izvēlas apmācīties, nevis nosūta darbiniekus, ir jāspēj pateikt - es arī gribu (kaut arī patiesībā es negribu!) un pēc tam novērtēšanā jāmēģina pārliecināt, ka es taču teicu, bet tu man neļāvi iet! Karoč, es nebiju gaidījusi sitienu tieši šajā vietā :( Nepatīkami, bet tā ir iespēja izdarīt secinājumus :)

Neskatoties uz to, ka laiks ārā ir draņķīgs, šī bija viena no skaistākajām dienām. Satiku savu Liepājas peli - draudzeni, ar kuru pēdējo reizi tikāmies pirms pusotra gada Jāņos, Liepājā. Varbūt tieši tādēļ, ka mēs tik reti komunicējam, šīs tikšanās ir tik sirsnīgas. Viena no vērtīgākajām īpašībām ir prasme klausīties un sadzirdēt otru cilvēku. Tāpēc man bija patīkams pārsteigums, cik daudz sīkumu viņa vēl joprojām atceras. Neticu es vairs nesavtīgai mīlestībai, jo jebkuru mūsu rīcību nosaka iekšējā vajadzība, tieksme pēc kaut kā. Bet četru stundu laikā manī ir atgriezusies ticība un mērķtiecība, iekšējs spēks. Bezgala banāli, bet tie bija vārdi, kas izteikti no sirds, ar mīlestību (pārāk bieži tie paši teksti tikai no citiem cilvēkiem mani nesasniedz). Fantastisks un ļoti mīļš cilvēks :)

Kaut ko tik satriecoši bezpersonīgu sen nav nācies lasīt.

( otrā atteikuma vēstule manā mūžā )

"(..) jebkāds lēmums laikam ir labāks par bezgalīgu šaubīšanos... " (c) shelly

ikgadējā ierēdņu novērtēšana ir labs veids, kā dokumentāli fiksēt un beidzot saprast, ka nekādu profesionālo progresu novērtēšanas periodā neesi sasniedzis. sadaļā 'orientācija uz attīstību' varētu ierakstīt - vēlos mainīt darbu. nebūs melots! turklāt pārmaiņus pēc es taču varētu vēlēties vīrieti par tiešo priekšnieku. viens no CV mērķiem to piedāvā :) go girl!