kaķa klepus

R. Karnīte kritizē valdību, kas pakļaujas starptautisko aizdevēju prasībām par izmaksu samazinājumu. Latvija šobrīd dara visu iespējamo, lai varētu saņemt kredītu, nevis lai nopelnītu naudu. "Neatbalstot uzņēmējus, valsts ieņēmumi kļūs arvien mazāki, un jau drīz vien vajadzēs domāt, uz kā rēķina ieekonomēt jaunus miljonus," apgalvo ekonomiste. Nu, es takš teicu!

Il y a longtemps que je t'aime aka "I've loved you so long" ir stāsts par sievieti, kura pēc 15 gadu pavadīšanas cietumā par sava dēla slepkavību, tiek uzņemta māsas ģimenē. Stāsts par līdzcilvēku priekšstatiem un nosodījumu, par tukšumu un tā piepildīšanu. Filmas laikā es kā skatītāja nemitīgi uzdevu jautājumu, kāpēc šī sieviete ir nogalinājusi savu bērnu. Atbilde neizpaliek. Kristin Scott Thomas aktierdarbs līdz niansei precīzs - tiešām bauda. Iesaku!

"The Curious Case of Benjamin Button" - netērējiet savu laiku! Gandrīz 3 stundas! Filma varēja būt uz pusi īsāka, jo pliks stāsts par vīrieti, kurš piedzimis vecs, bet ar gadiem kļūst aizvien jaunāks, nespēj noturēt skatītāju uzmanību tik ilgi :(  Vismaz ne manējo. The Oscar's fuss šoreiz par oriģinalitāti un vizuāli pieklājīgu izpildījumu, jo tik šizīgu love story neviens līdz šim nav piedāvājis. Taču man personīgi Pita&Blānšetas mīlas stāstā pietrūka tieši kaislības un savstarpējā nepieciešamība būt vienam ar otru kopā. Jo pretējo faktu - kāpēc viņi nevar/nevēlas būt kopā, filmā ir vairāk nekā vajag. To, ka attiecības starp diviem cilvēkiem neveidojas tā vienkārši - by default, zina ikviens! Starp citu, frāze 'let it go!' jau kļūst pārāk nodrāzta :(

"The Reader" savukārt ir viena no labākajām filmām (lai nu paliek atskaites punkti). Skatoties šo filmu, es pārvarēju savu personīgo nepatiku. Proti, es līdz šim ciest nevarēju Keitu Vinsletu; priekš manis organiski nepārvarama bija viņas parādīšanās ekrānā.  Jau pats filmas sākums, tik juteklīgs un trauksmains, pārņem savā varā, lai gan mulsina uz ekrāna notiekošais. Lūzuma punkts ir tiesas zālē. Tiesas prāva patiesībā ļoti precīzi atsedz Hannas raksturu, viņas vērtības un kaunu. Šis tēls rada pretrunīgu līdzjūtību, līdzpārdzīvojumu. Un pretrunas ļoti precīzi sadalās starp skatītāju un Maiklu - cilvēku, kas varēja viņu izglābt. Hannas stāsts, manuprāt, ir izstāstīts ļoti precīzi un racionāli, jo ikviena viņas rīcība ir attaisnojama. Filmas beigas gan mazliet izstieptas, jo scenāristiem ir bijis svarīgi izstāstīt arī to, kas notiek ar Maiklu. Man personīgi tas vairs neienteresēja, jo tajā mirklī, kad kāds no varoņiem kaut arī pasīvi, tomēr nostājas pret to, kuram skatītājs līdzpārdzīvo, ir grūti prasīt, lai mani aizkustinātu abi stāsti.  

Ar 'The Reader' noskatīšanos ir noslēdzies mans apskats par Oskara nominācijām sieviešlomu kategorijā. My Oscar goes to Kate Vinslet. Lai piedod man Merila Strīpa, bet viņai iekš "Doubt" bija tikai divas epizodes, par kurām var teikt - wow! Melissa Leo iekš "Frozen River" - it kā forša, precīza loma, bet filma kopumā bijā kā atsaldēts pusfabrikāts.  Nu, Hateveja un Džolija, protams, labi izskatīsies uz sarkanā paklāja, bet es neesmu īsti pārliecināta, vai par sūdīgu lomu mocīšanu, sejas taisīšanu, teksta atrunāšanu un skaistām, bet skumjām acīm pienākas atzinība.