kaķa klepus

( par mani .. )

Ja nu jums ļoti gribas noskatīties kādu garlaicīgu filmu un esat gatavi tam veltīt 1h45min savas dzīves laika, iesaku Rachel Getting Married. Pēdējās nedēļas laikā esmu noskatījusies 6 vai 7 filmas, šī noteikti ir visdrausmīgākā. Rachela bija listē sakarā Anne Hathaway nomināciju Oskaram par labāko sieviešlomu. Filma ir par jaunu sievieti, kura rehanibiltācijā periodiski pavadījusi pēdējos 10 gadus, nedēļas nogalē atgriežas mājās uz savas māsas kāzām. Mēs uzzinām dažādus šīs ģimenes pagātnes faktus, kuri normālos apstākļos droši vien netiktu apspriesti, taču ir vitāli nepieciešami, lai filmā vispār kaut kas notiktu. Otra nozīmīgā filmas sastāvdaļa ir multicultural environment - normālā amerikāņu ģimenē kāzas tiek svinētas krišnaīdu un afro-american stilā, kas ir mulsinoši, bet musical&dancing part takes a significant part of movie time! Konflikta pamatā ir 'sliktās' māsas ierašanās, kas uzplēš līdz galam nesadzijušās rētas, jo ģimenē ierodas cilvēks, kurš acīmredzot ir vienīgā vientuļā būtne šajā sabiedrībā un cenšas sev pievērst uzmanību. Tikai tāds nieks, ka nekas šo cilvēku - galveno varoņu - dzīvēs nemainās, tādēļ nav īsti jēgas to visu filmēt. Ja sliktā māsa kāzu naktī būtu nodedzinājusi māju, es saprastu, ka šī jaunā sieviete patiešām ir vientuļa un visiem spēkiem cenšas atgūt tuvāko cilvēku mīlestību. Nekas tāds, protams, nenotiek!

Bet ja atgriežamies pie Oskara nominācijām, tad patiesi skumja ir atziņa, ka novērtējuma kritērijs ir sūdīgu lomu mocīšana kameras priekšā. Vēl jo vairāk mulsina vakardien SAG (Screen Actors Guild) Award pasniegšanas ceremonijā dzirdētā Merilas Strīpas atziņa, ka 2008. gads aktrisēm ir bijis ļoti satriecošs un produktīvs gads. Esmu redzējusi 4 no 5 uz Oskaru nominētajām best performance by an actress in a leading role un, ja godīgi, neviena no tām jumtu nost nerauj :(

Pagājušonedēļ pagadījās nokļūt Dailes teātra "Spēlmanis.Kūrorta piedzīvojumi" ģenerālmēģinājumā. Pats režisors R. Kozaks dramatizējis Dostojevska romānu "Spēlmanis". Mana laime, vai nelaime - nevaru īsti izšķirties-, ka pavisam nesen noskatījos vienu šī romāna ekranizācijām ar pašu Maiklu Gambonu Dostojevska lomā. Filmu pieminēju divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, paldies Dievam, ka biju to redzējusi, jo citādi šaubos, vai izrādes laikā man būtu kaut mazākā nojausma, kas notiek uz skatuves un kādas ir izrādes varoņu savstarpējās attiecības. Otrkārt, nemeklējiet izrādē Dostojevski, izrādē tā nava! Filma ir par Dostojevski, kurš pilnīgā (fiziskā, finansiālā un morālā) sabrukumā raksta romānu "Spēlmanis", lai nolīdzinātu savus azartpēļu parādus, un tikai pamazām atklājas, ka šis romāns ir autobiogrāfisks, un autors mums pavisam atklāti izstāsta stāstu "Kā sākās posts, ko tagad saucu par savu dzīvi". Tiktāl viss ir skaidrs un līdzpārdzīvojams.

Romāns Kozaks mums it kā stāsta Alekseja stāstu, kam nav nekāda sakara ar Dostojevski. Tomēr režisors ir pārāk pieķēries definīcijai, ka "visi sirgst ar mokošām kaislībām: pret sievieti, pret spēli, pret naudu". Izrāde patiešām salūzt zem šī uzstādījuma. Un žēl, ka tā. Jo ir garlaicīgi skatīties, kā aktieri ķēmojas un atrunā tekstu, jo nekas cits viņiem neatliek. Viņi ir iesprostoti, manuprāt, diez gan neveiksmīgā scenogrāfijā un nedefinētā laikmetā. Varoņu iekšējā motivācija un rīcības attaisnojums noslīkst: dažiem - tekstu plūdos, citiem - didaktiskās, klišejiskās frāzēs. Izrādē ārkārtīgi daudz simbolisma un nosacītības. Izskatās, ka kādam gribējās izpendrīties 'po krutomu' :) No aktieriem ir vērts atzīmēt tikai L. Ozoliņu, lai gan viņai (atšķirībā no gandrīz visiem pārējiem) tomēr ir paveicies ar daudz maz saturīgu lomu. Viss pārējais, piedodiet, bet jau kaut kur ir redzēts :(

Tagad, kad pagājusi gandrīz nedēļa, izrādi atceros kā kustīgu bildīšu projekciju. Uzliktu visā garumā muzonu pa virsu, atslēgtu aktieriem mikrofonus ... mīlīši, jūs pie tādas bildes nenosēdētu 3 stundas!

Noskatījos vakar Changeling. Nu, neteiktu, ka es būtu īpašā sajūsmā. Mulsumu šur tur radīja gan faktoloģiski trūkumi, gan rīcības attaisnojums. Džolijai Oskaru? Nu, nezinu. Pat cenšoties noreducēties no sava subjektīvā vērtējuma, jāatzīst, ka dažās vietās asaru tomēr nebija un diez gan jau nu vienveidīgs viņas tēlojums. Es labprāt tajā lomā redzētu citu, dramatiskajās lomās spēcīgāku un popularitātes ziņā neitrālāku aktrisi, jo tās acis un lūpas, kas sevī iemieso jau pārāk nodrāztu seksapīlu, pēc stundas reāli izbesīja! Ja par faktiem, tad pēc filmas nepameta sajūta - come on, vai tad 1928. gadā nebija privātdetektīvu, ko noalgot kā alternatīvu korumpētajai un nekompetentajai policijai?! Līdz galam tā arī nepārliecinājos, ka šī sieviete ir darījusi pilnīgi (!) visu, lai atrastu pazudušo dēlu. Tas savukārt neļauj līdz galam noticēt galvenās varones ciešanām, jo īstenībā viņa ir diez gan daudz sasniegusi savā karjerā, tādēļ jau uz filmas beigām es pie sevis noburkšķēju: "Come on! Get a life!" Pat tad, ja visas esošās un topošās mātes man tagad pārmetīs, ka es nezinu, ko nozīmē zaudēt bērnu, kas tās ir par sajūtām un emocionālo tukšumu un ka te nav ko meklēt kaut kādu loģiku vai attaisnojumu, es tik un pastāvu uz to, ka neviens netaisa filmas priekš sievietēm, kurām tādu vai citādu apstākļu dēļ kādreiz ir bijis jāzaudē bērns. Nu, nav tādu 'by default' lietu, kaut kādas pašsaprotamības. Tam stāstam uz ekrāna ir jābūt izstāstītam precīzi. Žetons no manas puses Malkovičam. Lai gan viņam bija ļoti pateicīgs tēls - cilvēks, kurš grib būt Dievs uz šīs zemes. Visspēcīgāko iespaidu uz mani atstāja slepkavpuika - viņa atzīšanās policijas iecirknī par līdzdalību 20 bērnu nogalināšanā un aina iekš rančo, kur policisti lika viņam izrakt līķus - bija kruti!