| Esam vel dzīvi? > > > Dieva dēļ, kā gan ir iespējams, ka mēs, kuri esam dzimuši > > > 50/60/70-tajos gados, esam vēl dzīvi? > > > Saskaņā ar teorijām, 2004.-2005.-2006. gados mums jau sen > vajadzētu > > > būt mirušiem! > > > KĀPĒC? > > >
> > Mēs sēdējām automašīnās bez bērnu sēdeklīšiem, bez > drošības > > siksnām un gaisa spilveniem! > > > Mūsu gultas un koka rotaļlietas bija nokrāsotas ar veselībai > > kaitīgām krāsām > > >
> > Kad Tu pamodies savā gultiņā, neviens Tevi nedzirdēja. Ja kas > > > atgadījās, tev bija jābrēc no visa spēka, lai vecāki Tevi > > sadzirdētu > > >
> > Pudeles ar bīstamām vielām un pat visdažādāko zāļu pudelītes > > vienkārši ar abām rociņām un visvienkāršākajām motorikas > > kustībām varēja brīvi atvērt > > >
> > Durvis un vārtiņi vienkārši aizcirtās un, ja Tu no turienes > > nepaspēji noņemt savus pirksiņus, tad tiem dikti sāpēja > > >
> > Tu sēdēji uz velosipēda bagāžnieka un, turoties pie priekšā > > braucošās automašīnas, centies no tā nenokrist > > >
> > Ķiveri nevilkām pat braucot ar motociklu, kur nu vēl – ar > > velosipēdu > > >
> > Ūdeni mēs dzērām no krāna, nevis no pudelēm > > >
> > Gan jau arī toreiz bija kā krāsvielas, tā arī aromatizējošās > > vielas. > > > Tik sarkanu, zaļu vai dzeltenu limonādi kā tolaik, mūsdienās > vairs > > > neražo > > >
> > Košļeni vakarā pielīmējām pie naktsskapīša stūra un > nākamajā > > dienā tā atkal tika košļāta tālāk > > >
> > Skolā mums bija tikai neveselīgi viena izmēra soli un krēsli > > >
> > Mūsu apavus pirms mums bija jau valkājis brālis, māsa vai kāds > cits > > radinieks. Arī mūsu velosipēdi parasti bija vai nu par lielu vai > par > > mazu priekš mūsu auguma > > >
> > Velosipēdam nebija vairāku ātrumu un, ja saplīsa riteņa gumija, > > tēvs ātri vien iemācīja kā pašam to salabot > > >
> > Agri no rīta izgājām no mājām un atgriezāmies tikai tad, kad jau > > bija ieslēgts ielu apgaismojums. Daudzreiz neviens pat nenojauta kur > > mēs esam un mobilo telefonu mums arī nebija > > >
> > Ne mežā, ne parkos nebija rotaļu laukumu ne arī tusiņu vietu > > tīņiem > > >
> > Ja mēs gribējām apciemot draugus, tad vienkārši gājām pie > > viņiem,iepriekš nevajadzēja viņiem zvanīt un iepriekš norunāt > > tikšanos. Arī pieaugušie nebija līdzi > > >
> > Mēs ēdām cepumus un maizi ar biezu sviesta kārtu, taču mēs > > nekļuvām resni > > >
> > Mēs ar draugiem dzērām no vienas pudeles un no tā neviens > nesaslima > > >
> > Mums nebija Playstation, 64 televīzijas kanālu, video, DVD, sava > > > televizora, datora, ne arī interneta pieslēguma. > > > Mums bija draugi! > > >
> > Televīzija sāka raidīt plkst 18.00. Tad vesela stunda tika > > atvēlēta > > > bērnu raidījumiem un nelaimīgs bija tas, kurš tajā laikā > piecēlās > > un pārslēdza kanālu (visas pogas atradās uz televizora) > > >
> > Tēvs izlēma ko un cik ilgi skatīties > > >
> > Mēs iegriezām sev pirkstos, lauzām kaulus, izsitām zobus un > dažreiz > > arī no kāda dabūjām ar kāju pa dibenu > > >
> > Mēs cīnījāmies, kāvāmies viens ar otru un neviens pieaugušais > par > > to nelikās ne zinis. > > >
> > Pedagoģiski korektas rotaļlietas sev gatavojām paši, dauzījām ar > > koku ,bumbas, taisījām imitētas ragaviņas un tikai kalna pakājē > > konstatējām, ka esam aizmirsuši par bremzēm > > >
> > Mēs spēlējām uz ielas futbolu un spēlēt varēja tikai tie, kuri > > to > > > prata, bet kuri neprata, tiem bija jāvēro no malas un jāpārdzīvo > > > vilšanās >
> > Skolā bija arī dumji bērni. Viņi nāca un gāja tāpat kā visi un > > mācījās vienas un tās pašas lietas. Dažreiz viņi palika uz otru > > gadu un tas netika apspriests, pat ne vecāku sanāksmē. > > > Skolotājam vienmēr bija taisnība! > > >
> > Pusdienu sviestmaizes smērējām sev paši un, ja aizmirsām to > > izdarīt, tad skolā neko nopirkt nebija. Ja maizīte Tev negaršoja, > tad > > vienkārši visu dienu biji mazliet izsalkušāks kā pārējie! >
> > Uz skolu braucām ar velosipēdu, pavisam vieni, arī ziemā >
> > Ja mamma Tev uz atvadām no durvīm pamāja ar roku, Tu biji > > > “memmesdēliņš” (-meitiņa) >
> > Ja Tu izdarīji palaidnības, vecāki bija vienisprātis ar policiju. > > > Vecāki atnāca Tev pakaļ, bet Tevi “neizpirka”. Mūsu nedarbiem > > bija sekas un no tām nebija iespējams paslēpties.
> > Mēs bijām brīvi, dažreiz nogāja greizi, dažreiz veicās un mēs > par > > to visu paši atbildējām. > > > Bija jāmācās tikt pašiem ar visu galā!
> > No mūsu paaudzes nākuši daudzi cilvēki, kuri prot risināt > > problēmas, radoši strādāt un tā vārdā uzņemties > risku-nekaunoties > > un nebaidoties no sekām
> > Vai Tu arī piederi pie šiem cilvēkiem?
> > APSVEICU! > > > MĒS BIJĀM VAROŅI! |