Esam vel dzīvi?
>
> > Dieva dēļ, kā gan ir iespējams, ka mēs, kuri esam dzimuši
>
> > 50/60/70-tajos gados, esam vēl dzīvi?
>
> > Saskaņā ar teorijām, 2004.-2005.-2006. gados mums jau sen
> vajadzētu
>
> > būt mirušiem!
>
> > KĀPĒC?
>
> >

> > Mēs sēdējām automašīnās bez bērnu sēdeklīšiem, bez
> drošības
> > siksnām un gaisa spilveniem!
>
> > Mūsu gultas un koka rotaļlietas bija nokrāsotas ar veselībai
> > kaitīgām krāsām
>
> >

> > Kad Tu pamodies savā gultiņā, neviens Tevi nedzirdēja. Ja kas
>
> > atgadījās, tev bija jābrēc no visa spēka, lai vecāki Tevi
> > sadzirdētu
>
> >

> > Pudeles ar bīstamām vielām un pat visdažādāko zāļu pudelītes
> > vienkārši ar abām rociņām un visvienkāršākajām motorikas
> > kustībām varēja brīvi atvērt
>
> >

> > Durvis un vārtiņi vienkārši aizcirtās un, ja Tu no turienes
> > nepaspēji noņemt savus pirksiņus, tad tiem dikti sāpēja
>
> >

> > Tu sēdēji uz velosipēda bagāžnieka un, turoties pie priekšā
> > braucošās automašīnas, centies no tā nenokrist
>
> >

> > Ķiveri nevilkām pat braucot ar motociklu, kur nu vēl – ar
> > velosipēdu
>
> >

> > Ūdeni mēs dzērām no krāna, nevis no pudelēm
>
> >

> > Gan jau arī toreiz bija kā krāsvielas, tā arī aromatizējošās
> > vielas.
>
> > Tik sarkanu, zaļu vai dzeltenu limonādi kā tolaik, mūsdienās
> vairs
>
> > neražo
>
> >

> > Košļeni vakarā pielīmējām pie naktsskapīša stūra un
> nākamajā
> > dienā tā atkal tika košļāta tālāk
>
> >

> > Skolā mums bija tikai neveselīgi viena izmēra soli un krēsli
>
> >

> > Mūsu apavus pirms mums bija jau valkājis brālis, māsa vai kāds
> cits
> > radinieks. Arī mūsu velosipēdi parasti bija vai nu par lielu vai
> par
> > mazu priekš mūsu auguma
>
> >

> > Velosipēdam nebija vairāku ātrumu un, ja saplīsa riteņa gumija,
> > tēvs ātri vien iemācīja kā pašam to salabot
>
> >

> > Agri no rīta izgājām no mājām un atgriezāmies tikai tad, kad jau
> > bija ieslēgts ielu apgaismojums. Daudzreiz neviens pat nenojauta kur
> > mēs esam un mobilo telefonu mums arī nebija
>
> >

> > Ne mežā, ne parkos nebija rotaļu laukumu ne arī tusiņu vietu
> > tīņiem
>
> >

> > Ja mēs gribējām apciemot draugus, tad vienkārši gājām pie
> > viņiem,iepriekš nevajadzēja viņiem zvanīt un iepriekš norunāt
> > tikšanos. Arī pieaugušie nebija līdzi
>
> >

> > Mēs ēdām cepumus un maizi ar biezu sviesta kārtu, taču mēs
> > nekļuvām resni
>
> >

> > Mēs ar draugiem dzērām no vienas pudeles un no tā neviens
> nesaslima
>
> >

> > Mums nebija Playstation, 64 televīzijas kanālu, video, DVD, sava
>
> > televizora, datora, ne arī interneta pieslēguma.
>
> > Mums bija draugi!
>
> >

> > Televīzija sāka raidīt plkst 18.00. Tad vesela stunda tika
> > atvēlēta
>
> > bērnu raidījumiem un nelaimīgs bija tas, kurš tajā laikā
> piecēlās
> > un pārslēdza kanālu (visas pogas atradās uz televizora)
>
> >

> > Tēvs izlēma ko un cik ilgi skatīties
>
> >

> > Mēs iegriezām sev pirkstos, lauzām kaulus, izsitām zobus un
> dažreiz
> > arī no kāda dabūjām ar kāju pa dibenu
>
> >

> > Mēs cīnījāmies, kāvāmies viens ar otru un neviens pieaugušais
> par
> > to nelikās ne zinis.
>
> >

> > Pedagoģiski korektas rotaļlietas sev gatavojām paši, dauzījām ar
> > koku ,bumbas, taisījām imitētas ragaviņas un tikai kalna pakājē
> > konstatējām, ka esam aizmirsuši par bremzēm
>
> >

> > Mēs spēlējām uz ielas futbolu un spēlēt varēja tikai tie, kuri
> > to
>
> > prata, bet kuri neprata, tiem bija jāvēro no malas un jāpārdzīvo
>
> > vilšanās
>

> > Skolā bija arī dumji bērni. Viņi nāca un gāja tāpat kā visi un
> > mācījās vienas un tās pašas lietas. Dažreiz viņi palika uz otru
> > gadu un tas netika apspriests, pat ne vecāku sanāksmē.
>
> > Skolotājam vienmēr bija taisnība!
>
> >

> > Pusdienu sviestmaizes smērējām sev paši un, ja aizmirsām to
> > izdarīt, tad skolā neko nopirkt nebija. Ja maizīte Tev negaršoja,
> tad
> > vienkārši visu dienu biji mazliet izsalkušāks kā pārējie!
>

> > Uz skolu braucām ar velosipēdu, pavisam vieni, arī ziemā
>

> > Ja mamma Tev uz atvadām no durvīm pamāja ar roku, Tu biji
>
> > “memmesdēliņš” (-meitiņa)
>

> > Ja Tu izdarīji palaidnības, vecāki bija vienisprātis ar policiju.
>
> > Vecāki atnāca Tev pakaļ, bet Tevi “neizpirka”. Mūsu nedarbiem
> > bija sekas un no tām nebija iespējams paslēpties.

> > Mēs bijām brīvi, dažreiz nogāja greizi, dažreiz veicās un mēs
> par
> > to visu paši atbildējām.
>
> > Bija jāmācās tikt pašiem ar visu galā!

> > No mūsu paaudzes nākuši daudzi cilvēki, kuri prot risināt
> > problēmas, radoši strādāt un tā vārdā uzņemties
> risku-nekaunoties
> > un nebaidoties no sekām


> > Vai Tu arī piederi pie šiem cilvēkiem?

> > APSVEICU!
>
> > MĒS BIJĀM VAROŅI!