Jaunais Stradiņu korpuss ir gluži kā neuzrakstītais eposs par civilizācijas bojā eju un tās atdzimšanu bez vārgām miesām un prātiem. Nu, tik tiešām pie visa, šķiet, ir piedomāts. Grūti bija piesiet nepilnību kādam kaktam. Gaiss, telpu izvietojums, tehniskais nodrošinājums, materiālu kvalitāte, vizuālais noformējums un citi faktori, kas lika pētīt un domājot apbrīnot, nevis interesēties par 92 gadus vecā pacienta veselības stāvokli un labsajūtu, pie kura biju uzbraucis ar K. un liftu. Paralēli perpendikulārās atstarpes starp flīzēm, grīdas seguma salaiduma vietas, krānu augstums un parocīgums, durvju un logu atvēršanas virziens, krēslu ērtības pakāpe, trepes ar cauru vidu, kur varētu baudīt pašnāvības ainas, piemēram. Kā neizsapņotam arhitektam un ķirurgam bija vairāk kā aizraujoši. Sirmās tantes roku nagi bija saglabājuši savu izcilību no jaunības plaukuma, arī aristokrātiskā sejas āda bija zīdaiņa cienīga, bet, diemžēl, šīs patikas aizēnoja riebums pret bezspēcību, nožēlojamību un sajūtu, ka nāve jau elpo pakausī. Izrādās kaut kāds iekšējo orgānu vēzis. To smaidu vēl neesmu aizmirsis, kad K. pateica, ka viņa ir pirmā, kas uzzina, ka precēsimies septembrī.

Izmēģināju Rīgas Meža kaķi, veikbordu, zirgu iejādi, nopirku dēli un hidru kaitserfingam [gaidu, kad sadzīs pleca tendinīts], mocim joprojām nav atsūtīts bendikss...

Tik ļoti novērtēju, ka dzīvoju Jūrmalā, 2min attālumā no jūras, lai kāda tā būtu, reizēm tik smirdīga, ka tuvumā negribu būt, bet reizēs kā vakar - veldzējoša - izpeldināju savu kailumu un noskaloju ikdienas smaku. UdĒns gan divtik karstāks par krāna notecināti auksto, ko izbaudu kopš augusta sākuma, kā bērnībā, kad bija garlaicīgi dušā un pietrūka sajūtu mutulis. Prieks, ka šī nodarbe sakrīt ar kripatiņu no Varga ikdienas.

Rīta treniņi ar ciskudrilli ir ūber - 22.5km 49 minūtēs neesmu vēl pārspējis.