Tēmēti pievērtiem starmešiem, noklusējumā, ir skaļi izelpas brīži.

Neatceros savu padomu, no kura netiku ārā.

Ik pa laikam pieslēdzos domu svirbīdim, tad ātri vien sapinos un pārmetos citur - nēpārredzami neparedzamā, uz āru vērstā kūlenī. Miera ierosmes spiedienā klusinu sajūtu spiedzienus līdz sausas rīkles pieturpunktam.

Pirmajā fragonijas dienā iedomājos/uzdrošinājos[?] abiem vecākiem pajautāt - kāds bērns biju bērnībā. Labāk nebūtu iedomājies.

Ciešs apskāviens līdz plecu saspringuma krampja izelpai.

Kāpēc saspringstu, ja atslābt ir, it kā, vieglāk?
Tātad saspringums man ir pamatstāvoklis, bez kura atslābumu personīgi nemaz nepazītu.

Mutuļojoša sajūtu tauste, apmaldījusies reibonī meklēdama piezemēšanos.

Tirpās iztaisnojos.

Saprotu, ka sāku tuvoties izdegšanai, paliek karstāk, un atslēgšanās procesam asistē stiprais alkohols un Lexotanil, bet es nepadodos. Visam citam es padodos, bet ne savai izdegšanai... To nedrīkst nokavēt.

Esmu pārcentīgi filtrēta atrauga, pret to ko spēju dot un kāds varētu būt.

Nekad sev neesmu rūpējis. Idiotiskais pašizdomājums - pāri-darījums - vienmēr ir bijis priekšplānā, konsistenti un maldīgi neapzināti. Kopainas jēgā, šķietami neatgriezeniski, iespiedies plānprāts.
---
Sapratu, ka ir vieglāk uzrakstīt šeit, savā katorgas pukstu ielejā, par saviem vēža apskaidrības murgiem, nekā klāstīt glāstu runas tvarstot klusumu. Atslābt mani jau gaida!

IR CITĀD<-!-Ā-!->K. Paldies, Renār! "_

Saviebtās sarunu sejas.
Līdzsvaram nekut.

Būt kāda viedoklim vai mikrobam?
Viedoklis var nogalināt? Kāpēc ne? Jo tam nav gana daudz mikrobu?
Mikrobi nogalina viedokļus?

Nevaru īsti saprast, vai kaut kas vispār īsti ir jāsaprot [nopietnās izteiksmes nenoteiksmē], nelīdz arī viedi puksti nevietā.

No mazpilsētas lauku dzīvokļa, nevis laukiem, ja!

Atgars Atrags ir tad, kad vairs nav nekad.

Kapu kodes vērojumā - vārnags, prozete un Magara!

Pieturi mani nekurienē, cūku priedes aizēnī, biezokņa neskartā valgumā. Pabarošu citādāk, lai noreibst ūdenskūleņos.

Still --privileged.

Es nemaz nevaru uzrakstīt, ka istabā ir netīra grīda, kamēr tā ir netīra, izņemot šo reizi.

Ome vēma baltu putru. Divas ķirzakveidīgas vāveres. Biju kuņģis uz grīdas ar sajūtu, ka kaut kas pietrūkst.

Parasti ciskudrillējam gar Gaujas kreiso krastu [parasti ir kā izdilis prasti], jo tuvāk mājām, bet šodien ar G izmēģinājām Baudas paslavēto maršrutu pāri gājējtiltam, pa Jūraskrastu ielu līdz gala bērziem, gar cilvēku klātienēm, bezroņu avantūrā. Tvīksmains vērotprieks uzmanībā vienubrīd turēja ģimenes pavadā izlaistus kverpīšus, kuri švirkstēja smiltīs un, un, un... Atceļā termostasīštējojot, garām peldēja vairākas stīvi iztaisnojušās čūskas [aka koki].

Iesaku sev vairs neiestrēgt citu patiku nepatikā. Šādas atejas korpusa piemērs būtu nodirst kādu citu. Jo šķidrāks esi, jo stingrāka pārliecība, ka esi tālāk no apdirstā, bet atzūmojot nekurienes vērsta vektora atpakaļskatienā, apdirsējs pret savu nodomu ekskrementējas. Ja kāds kādam nepatīk, tad otrais, visticamāk, citādāk nemaz neprot. Tieši tik netieši. Ha

"Es jau paspēju aizmirst aiz "Atceries atceries?"."

Ieteicu Ģirtam, lai LXRam savelk kopā, manuprāt, must have funkciju, kas piedāvā ne tikai sintezēto skaņu kitus, kā tas ir šobrīd, bet arī atsevišķa elementa izvēli. Interesanti, ka jūtūberi par to klusē, jo tur nekas īpaši no jauna nav jāizgudro, tikai pāris funkcijas, kas izcilpo masīvos jau saglabātos iestatījumus. Katru reizi vīlēt drobeni pie basbungas, šķīvjiem un pārējiem ir totāla klizma. Ja šis tiks atrisināts, tad visi lielie Elektron-style brāļi pienes ūdeni šim skaistumkamolam!

Gluži tāpat kā skudrām, lidoņiem vai dvēselēm, arī sajūtām ir sava dzīve. Katrai sajūtai ir savas emocijas. Iedomājies katru savu sajūtu kā plānu, caurspīdīgu auss formas šķēlīti. Saliec cieši tās blakus vienu otrai un sareizini ar simtu. Izkausē to kopumu un peldi caur viņām, izjūtot katru niansīti, katru viņu pārdzīvojumu un dzīvotgribu. Mums ir arprātā daudz sajūtu, kurām nepievēršam uzmanību vai kuras neesam aktivizējuši. Pasaule pasaulē utt. Skumji, ka vairums aprobežojamies tikai ar savu, it kā vienīgo.

Iepriekš skābē apzināti mēģināju ielīst Gundegā un izspiest viņu vai viņas autopilotu no ierindas, bet tiku tikai līdz pusei, tb, izgāju no sevis, bet bez viņas atļaujas man nesanāca iekļūt viņā. Vēlāk, kad pastāstīju savu nedarbu, viņa teica, ka vajadzēja teikt uzreiz un viņa būtu atļāvusi. Tad šo paturot prātā, vakar - zālē, man pat nebija vajadzības mēģināt kaut kur līst, jo es jau automātiski uzsūcu viņas enerģiju, sajūtas, pārdzīvojumus un apkarināmo. Tas nebija tikai no viņas. Četru stundu laikā, iekšēji bija sajūta, ka mani kratīja kā Neo Matrixā, kad viņā lādēja jaunas pieredzes. Tas bija vismagākais pārbaudījums manā dzīvē, nekad nebiju piedzīvojis, ka prātam ir tik grūti. Apjaušot šo smago/godmode stāvokli, bija neizmērojams prieks, ka spēju šo visu ilgi gaidīto un sagaidīto piedzīvot. Ka tas notiek tieši tagad un iespējams vairs nekad tā nebūs, un es nelaidu vaļā. Blood, četras stundas full throttle prāta spilgtākais paraugdemonstrējums! Apbrīnojama kapacitāte, radošums un procesors ir tam, ko dēvē par smadzeni. Vienā brīdī šeit bija grūtāk atrasties kā tur*, kas vēlāk izvilkās ļoti vienkāršā, sen aizmirstā patiesībā - šeit atrasties ir kā balva tam, ka apziņa ir tik tālu realizējusies, ka spēj apvert daudz vairāk par šejieni un piedzīvot pārpasaulīgo.

[22:16, 11/10/2021] R: Visticamāk, ka tā pieslēgšanās un viss pārējais jau ir tikai manis radīta ilūzija, kas balstījās uz interesi pamēģināt pieslēgties caur citiem un sajust atkal to GM sajūtu, kurā spēju plūst bez aiztures savā ķermenī, starp dimensijām un nezināmām smadzeņslēgumu taciņām, un generally testēt uz ko esmu spējīgs, kur nokļūt, ko piedzīvot. Visās iepriekšējās reizēs es atrāvos no tā, it kā tas būtu kaut kas nepanesams un daudz par daudz, bet šoreiz kaut kā izdevās salauzt to savu mīzēju un nelekt atpakaļ šejienē, [lai apjaustu tikko notikušo], bet turpinātu arvien dziļāk un vairāk ļauties tam, kas notiek, nevis analizēt vai domāt par to.
Tam visam apakšā bija apzinīga nepadošanās grūtumam, ko tas viss varmācīgi uzspieda, ar mērķi izslēgt mani, jo it kā nevaru sagremot...
Tieši tāpēc, ka tas bija smagi un daudz, šobrīd vairs to nevēlos piedzīvot. Un es joprojām jūtos ne tikai laimīgs, ka kaut ko tādu piedzīvoju un pateicīgs, bet arī piepildīts ar visām tām vizualizācijām, piedzīvojumiem un sajūtām. Nevis morāli izsmelts, bet pārpildīts kā nekad, un ar šo vēl mācos sadzīvot un integrēt ikdienā.

[23:19, 11/10/2021] R: Nezinu kā pieslēdzos, zinu tikai to, ka bija vēlme un patiesa interese to izdarīt. Ar to arī laikam pietika.
Viss sākās atkal ar to, ka pēkšņi pārstāju elpot, pēc G stāstītā, jo biju aizplūdis pārāk tālu detaļās. Kad pieslēdzos šejienei, tad pievērsu uzmanību kā no turienes nokļuvu atpakaļ šejienē, izelpoju, ieelpoju dziļi un atkal atkārtoju līdz turiene [iztēle/trips] tik ļoti mijiedarbojās ar šejieni, ka sākumā bija pulsējoša sajūta - iekšā/ārā, ar ļoti saraustītu uztveri, līdz to stabilizēju un visu šejieni sapludināju ar tripu. Tad apsjausma par šo un vēl lielāka ticēšana savām spējām attīstījās visā ko vēlējos izdarīt, piedzīvot, sajust. Jābūt arī pārliecinātam, ka viss ir iespējams, arī neiespējamais. Radošumam nav robežu, arī man nav robežu, nekam. Viss notiek tikai šobrīd [tripā]. Domāsi, atcerēsies, analizēsi pēc tam, jo tam tripā nav nozīmes, tad tikai jāļaujas, jāpiedzīvo un jāsajūt, kas notiek automātiski vienlaicīgi.

---------------------------------------------------------------

Ja kādam šķiet, ka narkotikas ir tikai lohiem un pabirām, tad droši varu atzīt, ka to mērķtiecīga lietošana ir vislabākais, interesantākais un aizraujošākais, kas ar jums jebkad notiks. Neviens triviāli protokolētās dzīves misijas auglis nebūs tik salds kā paša kārots, radīts, aizsniegts un izbaudīts. Absolūts simbiozes pilnbrieds. Joprojām manī notiek sistēmu salāgošanās, bet vells, kā es šo visu izbaudu! Esmu izmēģinājis gana daudz, lai pārstātu šo darīt, jo pēdējais skābes ceļojums bija ūberGM, bez robežām, bez grūtībām, ar majestātisku maigumu. Visur, arī tur, kur nestrādā tur. Nekas nav neiespējams! Ļoti vēlētos, lai katrs cilvēks, kas cīnās ar savu eksistenci [kā es iepriekš katru gadu, jo viss taču jau ir], nevis ļaujas attīstības pašplūsmai, izrāpjas ārā no tās bedres, kurā pats sevi iegrūdis, dzīvodams protokolētā vājprātā, ko dēvē par savu dzīvi. Ir tik ārkārtīgi brīnišķīgi piedzīvot sevi visā! Izklausās pēc fakinā pozitīvisma, ko mēdz potēt garā vājiem vai ne īpaši līksmiem ļaudīm, bet nē, šis ir kaut kas, ko vēlējos visu dzīvi, bet nemaz nezināju, ka vēlos tieši šo. Tāpēc turpmāk mēģināšu šeit parādīties biežāk, lai vēl vairāk sevi papildinātu. Tātad arī jūs! Priekā :)

---------------------------------------------------------------

Mandy un Enter The Void ar trīs izsaukuma zīmēm

Par izpratni vienojas.

Sajūtas, kas klausa sajūtām. "Eu, pagaidi" pieklājība, pret "davaj, es eju" aizmāršību. Prioritārā nosacījuma apšaubījums.

Lūk, šādi neizdevies sarkasms strādā.

Ar galvu ūdenī skatoties uz sevi, mēs skatāmies cauri paralēlajai relitātei, kurā mēs esam viņas paralēlā realitāte, ko arī var ieraudzīt tikai skatoties uz sevi caur ūdeni.

Konceptu lipeklis.

Visu laiku ēdu uzmanību, kurā notiek sajūtu karš - kurai tagad būs uzmanība.

Pievēršoties kaut kam, pār plecu, kā slīdošās ragaviņas, velku līdzi tikko notikušo [nu jau svaigi dzimušo atmiņu], lai atcerētos, kur atgriezties pēc uzmanības pievēršanas, bet es pazudu tajā vilkšanā nevis pievērsos kaut kam sākotnēji paredzētam. Pazudu atmiņā, nevis pazaudēju atmiņu.

Realitāšu bailes būt realām.

Ko darīt tad, ja izvēles iespējās ir iekļauta izvēle: iespēja neizvēlēties?

Vai tad nebija tā, ka gribēju atslābt/paņemt pauzi no rakšanās sevī/visumā? Un kā šī iegriba korelē ar to, ka šis ir fucking amazing? Un es turpinu...

Paralēlās realitātes galīgi nav paralēlas.

Aizved mani uz visas durvis vaļā!

Esmu tavs kepons.

-----------------

Ko viedie sauc par klātesamību, es saucu par miegu. Pārējie vispār ir komā, kas ir kā rūgstoša iedvesma un nebeidzama degviela turpināt savu ceļu plašumā. Atpakaļceļš postoši caurrūsē, čamdīt vienkāršību, sajūsminoties par to, vairs neinteresē. Un lucid dreaming ir boring pret to, ko mēs spējam.

G: kāpēc ir augstums, bet nav zemums?

Švaks Skabarga uzskata, ka vērtīgākā pieturvieta ceļojot ir jautājums - kur es esmu. Pēc visām pašsaprotami taustāmajām un netveramajām atbildēm pienāks visspožākais brīdis - visā, kas sevī ietver neko. Bet arī būt sajūtā, kāda prevalēti rodas, kad esi aiz durvīm, neesot aiz durvīm, ir veselīgas pieredzes barojoša. Atrodiet nekomfortu labsajūtā un vice versa!

Mans "gribu kā labāk" bieži vien atduras pret cita "zinu labāk" un skrien atpakaļ man iekost dibenvaigā, tiešā vai netiešā veidā.

Atceraties Mārtiņu Ķibildu? Viņš veidoja izglītojošus raidījumus, bieži, neslēpti smaidīja un gandrīz visiem patika, bet ar to nepietika, lai noturētos starp dzīvajiem. Šis nav pirmais vai pēdējais gadījums, kad tautā mīlētam cilvēkam tiek atņemta šī dāvana - būt dzīvam un veselam. Un gulži pretēji - ir cilvēki, kas citiem ļoti nepatīk, un ja rūpīgi pievērš uzmanību, tad var sagaršot, ka viņi, tiem citiem, vēl ilgi nepatiks. Tātad, jo vairāk nepatiks, jo ilgāk cietīs!

Spītīgi apmaldījies paradokss.

Šaubu apšaude kristālā.
Nozīmei ir vairākas nozīmes.
Pieņem pieņēmumu.
Dažas bailes baidās biedēt citas bailes.
Sajūti, ka spēj arī nejust.
Garšai negaršo negaršas garša.
Aprobežotībai nav robežu.

Divu dīvainu dvīņu sapratne nesaprot, kā saprast nesapratni un vice versa.

Iedomājies, ka labās kājas zābaka kājai labās kājas zābaka kāja šķiet sveša!

Sajuka garšas kārpiņu novietojums.

Aizmirsu kā ir nebaidīties, lai saprastu, ka baidos sākt atkal baidīties.

Mēs ar saviem un citu viedokļiem varētu būt kāda viedoklis, kuram ir arī viedoklis par visiem, kam nav viedoklis.

Edgars ar savu Reiki pirmā līmeņa palīdzību atvēra durvis tuvākai izpratnei par to, cik maz ļauju sev just - tikai līdz 10cm ārpus fiziskā ķermeņa, bet ar to bija gana, lai piedzīvotu saspiesto starpdimensiju spiedienu, enerģisko jaudu un negaistamību. Šajā mijiedarbībā kaislsirdīgi uzsūcu jauno sajūtu straumi bez atgraugas. Pieņemot, ka man ir sajūtas, nevarēju nepieņemt, ka visam citam arī ir sajūtas - vienkāršībai, mērvienībām, grācijai vai citiem, valodas izpausmes burvībā radītiem, eksistenciāļiem. Ar apbrīnojamu aizrautību gremoju jēlās sajūtas, kamēr iekšēji pārplēstais smaids caurlauza mierpilno elpošanas ritmu ar raiti izgrūstu gandarījuma nopūtu, rāmas izelpas vietā.

Eksistenciāļi man atgādināja par pašpasludinātajiem intelektuāļiem, kuri iegrožojuši sevi līdz absolūtai patiesībai, jo nepielaiž domu, ka varētu būt vai ir citādāk, nemaz nenojaušot, ka no pašu manifestētā citādāk perspektīvas, pārējais [tātad jūs] ir citādāk. Un kā parasti "pareizās" kārtības viesēji, caur savu šņukstošās realitātes lodziņu, tie turpina bezvējā bezjēdzīgi baurot it kā savās burās.

Pienāca mana kārta izlīmēties ar Edgara kāša palīdzību Audi iespaidā. Vērtīga pieredze, kura atvēra durvis daudzdimensionālai realitātes izpētei un kurā sajutu pasakainu harmoniju itin visā. Pirmo, neapstrīdamo atslābumu apjautu, kad nespēju fokusēt redzi, lai cik stipri es to centstos [jā, tiešām, ar spēku pat mēģināju nofokusēties uz jebko, bet nulle reakcijas asumam]. Pēc brīža padevos, atlaidos no visa ierastā - ķermenis un prāts mani vairs neierobežoja. Biju dvēsele, kuras eksistenci biju noliedzis, jo nespēju izprātot, kur tā paslēpusies, jo vienmēr uzskatīju, ka tā ir tāda kā cilvēka jūtu pasaules būtība, ko dzemdējusi smadzeņu funkcija - apziņa, bet es kļūdījos. Tas ir kaut kas ārpus prāta, ko es vēroju un pieredzēju. Nē, es biju ārpus netaustāmā, neiedomājamā, jo biju augstākā sajēgas līmenī, kas bezprātīgi pieredzēja šos procesus nekompulsīvā manierē. Organisma funkciju atzari parciālā savienībā mierpilni dzīvoja savu dzīvi, kamēr es, kā levitējošs vērotājs, bez piepūles caurplūdu viņu pasaules. Vienā brīdī attapos ķermenī, kurš signalizēja deurinācijas nepieciešamību, citā brīdī - kognitīvi dzenot pēdas signāla cēlonim, apmaldījos veģetatīvajos procesos, i.e., vizualizēti pieredzēju kā mans emocionālais stāvoklis ietekmē parasimpātisko un simpātisko nervu sistēmu, kuru biju mazliet disbalansējis ar jaunajiem iespaidiem un uzsūkto ķīmiju. Būt miera labsajūtā ir tik dabiski! Manuprāt, šis apstiprināja manu apsveicamo imunitāti, kura noteikti pateicas par baiļu, stresa un tml. izskaužamu izpausmju svešumu. Tobrīd viss bija ārpus loģikas un likumsakarību robežām - neapzinājos, nedomāju, nejutu. Tikai atceroties pieredzēto, varu tam pietuvināt vārdu "harmonija". Saprotams, ka aprakstītais šķiet nesaprotams, bet žēl, ka to nav iespējams nodot tālāk, kolektīvā labuma vārdā [hah], jo tas vairāk kā iespaidīgi iespaidoja skaidro īstenību, kuru, caur šo objektīvo patiesību kopuma atskārsmi, esmu fundamentāli saduļķojis līdz apšaubāmībai, kurā zudusi garlaicības piegarša notrulinātajai ikdienai, kurā vienmēr cenšos kontrolēti ieviest svaigas vēsmas, ko nekontrolēti bremzē svarīgāki notikumi, kam tiek dota neapspiežama virsroka.

Nesen pieredzētais nosaka, ka visam ir sava individuālā īstenība, kurā tā pati izvēlas ko un cik daudz atvēlēt, lai to sauktu un izjustu par īstenību. Līdzīgi kā mūsu plakanajā pasaules skatījumā, kurā mēs esam ierobežoti pieredzēt kas ir aiz koka, ārpus perifērijas, starp emocijām vai neko. Kaut ko piedzīvot mēs spējam tikai tik, cik kāds cits to atļauj. Tieši ar savstarpējo attiecību harmoniju šķiet, ka neapzināti salauzu/pārvarēju šo atļauju sistēmu.

Sanāca gari, bet paldies apelsīna pamudinājumam nenoklusēt.

Vannā šķetināju jautājumu - "kā es jūtos", jo biju klusumā un centos racionāli atslēgties, lai varētu atsegties iekšējiem procesiem, kuri citiem šķiet neriktīgi. Ilgi, cītīgi meklējos līdz atkal apjēdzu, ka jūtos kā parasti, kad man kāds uzdod šo pazeminošo jautājumu. Jūtos arī tieši tāpat kā pirms jautājuma uzdošanas. Kam tiek tēmēts ar "es"? Prātam, ko kultivējis ķermenis&co, kurš jāņem vērā vai nē? Jebkurā gadījumā, atbilde ir būtiska tikai analīzei, kas man neinteresē. Visu dzīvi esmu kontrolējis un šķobījis to kā vēlos un nevēlos, tāpēc varu droši apgalvot, ka esmu muļķis [un ne tikai] un neko jau kādu laiku nesaprotu, un man ir zudusi nedziestošā pārliecība visam, ko šķietami reiz esmu zinājis vai esmu bijis pārliecināts par kaut ko, tādējādi sevi ierobežojot ar nepiepildāmu vēlmi izzināt vai saprast visu, sevi ietverot. Pagaidām pietiek ar to, ka apzinos, ka viss ir nekas. Šī atskārta, saprotams, atkal var būt tikai subjektīvi izrietošais spriedums no dzīļu psiholoģijas atejas kakta, no kura spraudziņas pārsvarā savu niecību arī izpaužu. Pietiks gvelzt savai atskaitei neloģiku caur loģiku.

Kad Krišs pārtrauca mani un pateica, lai ievelku dziļi elpu un izelpoju trīs atkārtojumos, pirms prāts vēl nebija paspējis pieslēgties, ķermenī uz brīdi skraidīja elektrība vai skudriņas un šķiet, ka sajutu gaisa mitrumu/temperatūru, kam iepriekš nebiju pievērsis uzmanību. Tik nepierasti sajust aizēnotā apziņā tik intensīvi ķermenisku atslābumu. Tātad, dzīvoju pārsvarā galvā nedēļām, mēnešiem, mentālās retardācijas transa disbalansā, mierinot sevi, ka viss ir lieliski...

Neskrienot pakaļ citiem, dzenos pēc sevis. Atduroties sevī, peilēju neizpratnei acīs, jo gribu aizbēgt no sevis, kad saprotu sevi caur citiem.

Salauzu sevi, lai sajustu to, ka daži neprot sevi salauzt. Ir laiks mīlēties kopā.

Jūs tur, savā mierā, lieciet mani mierā! Mans miers ir būt nemierā.

Viss, ko gribu, ir.
Tu, vispār, saproti, kā tas ir? Tas ir tā, ka brauc ar auto un smaidi par to, ka brauc ar auto, un smaidi!

Kontrolēt kontrolieri, cilvēki kā mantiņas, pārbliezos trampu ar VV tā, ka vairs nevēlos pārbliezties, domas kā debesis, pirmā, patiesā tuvība tuberozē, princesē skabarga, trīs apelsīni.

Mani nebeidzamie jautājumi mani padara par muļķi, nevis citus. Kā viņiem neapnīk, ja viss cits apnīk?

Ūden, ūden, saslapini mani pulverglumu, lai izžūstot kļūstu cieta un tvirta. Lai Renārs pret manu gribu, labsajūtā sagrieztos vēl slapjāks, vēl možāks, vēl kailāks, vēl smaidīgāks. Šī nav viņa kārtējā īstermiņā bauda, bet neatņemams dzīves prieks, ko viņam sniedzu!

Tātad, šo augstāk pieminēto veļu, veļu pa neceļu, lai bagātinātu sevi ar šķēršļiem un noildzinātu kapā gulšanos.

Šonakt bija traks trīspakāpju sapnis, kurā jutos ļoti neaprakstāmi [kā ierasti, nemāku aprakstīt savas jūtas, hah, kur vēl sapnī, tāpēc aprakstīšu tikai situācijas]. Viņa aptina savu kaunuma apmatojumu ap vienas plaukstas izstieptiem pirkstiem vismaz sešas reizes, kas pamatnē bija piestiprināts tikai vienā kvadrātcentimetrā. Tas bija tik, tik, tik tuvu un neparasti, līdzās viņas pieskārieniem man, kad uztvēru tos tik dabiski, bez aiztures un slēptiem pārmetumiem viņai, ka tā nedrīkst. Tas bija tik neētiski šķīsti, ka pamodos citā sapnī, kurā vēlāk, ļaužu pārpildītā senmuižas teritorijā, gāju ar viņu kailpastaigā. Interesantākais ir tas, ka mēs nerunājām vispār, jo bijām absolūtā sinerģijā. Šīs neiespējamās pieredzes apjausmā, atkal pamodos, lai saprastu, kas tikko, blood, notika un kādā sakarā zemapziņa veido kaut ko tik abstrakti nepiemērotu un lieku. Domātājs izslēdzās un ieslēdzās modinātājs deviņos.

Centīšos turpmāk izkāpt no savu sajūtu neraksturošanas, tāpēc uzskaitīšu kā šodien jutos - pamodies, izslāpis, darbīgs, braucošs, sašņurcis, stāvs, sakumpis, izdarīgs, elpojošs. Būs gana šodienai, manuprāt :) Kurš teica, ka nemāku aprakstīt sajūtas, ibio-trio? Hah.

Definīcijas definē robežu robežas.

Gundegas siera cepumi ir vairāk kā apetelīgi. Tu zini, kas ir vairāk kā apetelīgi? Grūtniecei vēderā, nezini! Un nevajag arī. [Šis ir tāds muļķīgs jautājumformas piemērs, ko reizēm izmantoju nenopietnos nolūkos, sevis tīksmināšanai nevis for proving the point]

Kad es nedomāju? Visvairāk mūzikā, jo tā ir vistuvāk tam, no kā esmu attālinājies.

Še, pamēģini dzīvi! Pamēģini atvērt acis, ieraudzīt un pēc tam neredzēt. Pamēģini prātu, sajūtas, emocijas, personības, identitātes, komfortu, vēzi un cilvēkus. Pamēģini [ne]nogalināt, nenomirt un nedomāt! UN? Bez UN? Letarģiski konvulsīvā veģetēšana, blood!
Teju katru gadu augustā man šie fakinie mēģinājumi ir noriebušies līdz truluma reibonim. Šobrīd pat aizsniedzamā jūra smārdo un pūst savā sasirgušajā stāvoklī man līdzi!

Ar G. secināju, ka vairs neprotu formēt viedokli par cilvēkiem. Nespēju pateikt neko labu, neko sliktu, tāds kā tukšums, kad jāpārvērš pieredzes dimensija vārdos. Tajā brīdī būtu negaidīti sasitis plaukstas un šķiet, tas krietni vairāk izskaidrotu kā piedzīvoju cilvēku, nekā verbalizēti ierobežot viņu aprakstos. Agrāk biju staigājošs viedokļu murskulis, gan uzsūkto, gan producēto. Šī pat ir tāda kā destruktīvi gaistoša norāde, ka kūļājos prom no netikumiem, kuri bremzē tuvošanos pirmās rindkopas noskaņas nāvei. Tomēr neesmu tik auksts kā vienmēr šķitis. Vienmēr priecējusi ziema, jo jūtos iederīgs ar savu augsto, auksto, nekustīgo cietokšņa mūri. Šī ziema noteikti mani atkailinās līdz pīšļiem.

Še-šie-šī-šī [loop mode ON, mantra gatava].

Redz' kā, kamēr pabeidz burtiņvirtenītes, tikmēr nihilisms aizbēdzis, hah!

Jūs jau noteikti zināt to sajūtu, kas urdz mainīt sevi cēlu mērķu labad... Pirms vairākiem mēnešiem zināju, ka nespēšu, bet tomēr esmu mainījies. Manuprāt, ļoti. Mazāk dzīvoju patīk, nepatīk varā un ne tikai. Jo vairāk atklāsmju, jo tālāk attālinos no sevis uzbūvētā cietokšņa, jo mazāk vēlos nomirt [ko katru gadu augustā nopietni apsveru] un tuvāk saplūstu ar visu apkārtējo, gan taustāmo, gan netveramo.

Svētdien tikos ar Elīnu Š., pēc gadu ilgas pauzes, jo viņai ir divi mazi suņi, neskaidra dzīves vīzija un brūnas acis, bet tas viss bija izgaisis. Klausījos un uztvēru viņu kā citu sevi, un tas bija brīnišķīgi, jo viņa, apķērīga dāma būdama, savos 23, lieliskā sapratnē spēja pat apraudāties mana kārtējā monologa ietvarā, kurā apcerēju necilvēku laimi. Pieskāros viņai, kā svešam sev nevis silti medījamai gaļai, kā agrāk, kad biju sievietes reducējis līdz kaut kam tik nebaudāmam, stingri apšaubāmās cēloņsakarībās. Baskājām izbridām piemājas mežu, kailķermeņos glāstījām zemsedzi un atklāti cilājām dziļas tēmas un paradigmas. Saprotams, ka nespēju neievērot/nepiefiksēt/nenovērtēt/neizslēgt dabiskos matus, nagus un personmasku, lai cik paradoksāli tas nešķistu, arī ādas tvirtuma un bāluma pakāpi ne tik. Lai šīs, acīm derdzošās, nianses/kvalitātes [kas izslēdz pārējā kritiku] neievērotu, man būtu jānomirst uz neatdzimšanu. Bieži sevi mēdzu traumēt ar detaļām, nevis kopumu. Nespēju [pagaidām] vienkārši skatīties saulē un redzēt sauli, jo redzu kā tek asaras, cepas āda, kalst alveja, žūst peļķes, kūst sniegs, citi neskatās saulē utt. Atgriežoties pie rindkopievada - vērtīga tikšanās.

Jaunciema Maximas kasierei teicu, lai pieskaita arī aiz manis stāvošā kunga sāli, bet viņa nelaipni lepni man jautāja: kāpēc? Viņam taču ir nauda [ko es dzirdēju kūļājamies viņa plaukstās jau vairākas sekundes], uz ko atcirtu - vai jums ir žēl, ka cilvēkam nopērku sāli? - klusums, nepiemēroti izgrūstā pietvīkumā. Ejot uz auto pāri ceļam, attālināti dzirdēju krievu izlaustu "paldies" no tā vīriņa. Šis bija jāpieraksta, jo vienmēr esmu ļoti laipns pret kasierēm/pārdevējām, jo tā vietā, lai uzsmaidītu, viņa izvēlējās situāciju. Tomēr, tomēr jāsecina, ka mēdzu provocēt situācijas un vērot citus tajās. Ak, šīs spēlītes.

Saprotu, ka neprotu multitaskingu darbos. Nespēju pievērsties programmēšanas projektam, kamēr degošie klienti alkst savas mantiņas ar zobratiem. Neesmu bijis atvaļinājumā astoņus+ gadus, jo tas nešķita svarīgi. Tagad vēlos pamosties bez sapņiem par darbu un problēmu risinājumiem, būt mierā, kas nepārtraukti laužas uz āru. Multitaskings darbos kā ar L., E., S., B., lai top!

Vēsas, liesas miesas, šluss!