Par izpratni vienojas.

Sajūtas, kas klausa sajūtām. "Eu, pagaidi" pieklājība, pret "davaj, es eju" aizmāršību. Prioritārā nosacījuma apšaubījums.

Lūk, šādi neizdevies sarkasms strādā.

Ar galvu ūdenī skatoties uz sevi, mēs skatāmies cauri paralēlajai relitātei, kurā mēs esam viņas paralēlā realitāte, ko arī var ieraudzīt tikai skatoties uz sevi caur ūdeni.

Konceptu lipeklis.

Visu laiku ēdu uzmanību, kurā notiek sajūtu karš - kurai tagad būs uzmanība.

Pievēršoties kaut kam, pār plecu, kā slīdošās ragaviņas, velku līdzi tikko notikušo [nu jau svaigi dzimušo atmiņu], lai atcerētos, kur atgriezties pēc uzmanības pievēršanas, bet es pazudu tajā vilkšanā nevis pievērsos kaut kam sākotnēji paredzētam. Pazudu atmiņā, nevis pazaudēju atmiņu.

Realitāšu bailes būt realām.

Ko darīt tad, ja izvēles iespējās ir iekļauta izvēle: iespēja neizvēlēties?

Vai tad nebija tā, ka gribēju atslābt/paņemt pauzi no rakšanās sevī/visumā? Un kā šī iegriba korelē ar to, ka šis ir fucking amazing? Un es turpinu...

Paralēlās realitātes galīgi nav paralēlas.

Aizved mani uz visas durvis vaļā!

Esmu tavs kepons.

-----------------

Ko viedie sauc par klātesamību, es saucu par miegu. Pārējie vispār ir komā, kas ir kā rūgstoša iedvesma un nebeidzama degviela turpināt savu ceļu plašumā. Atpakaļceļš postoši caurrūsē, čamdīt vienkāršību, sajūsminoties par to, vairs neinteresē. Un lucid dreaming ir boring pret to, ko mēs spējam.

G: kāpēc ir augstums, bet nav zemums?

Švaks Skabarga uzskata, ka vērtīgākā pieturvieta ceļojot ir jautājums - kur es esmu. Pēc visām pašsaprotami taustāmajām un netveramajām atbildēm pienāks visspožākais brīdis - visā, kas sevī ietver neko. Bet arī būt sajūtā, kāda prevalēti rodas, kad esi aiz durvīm, neesot aiz durvīm, ir veselīgas pieredzes barojoša. Atrodiet nekomfortu labsajūtā un vice versa!

Mans "gribu kā labāk" bieži vien atduras pret cita "zinu labāk" un skrien atpakaļ man iekost dibenvaigā, tiešā vai netiešā veidā.