Kad mājās palieku bez ārējām personām, pamostos netīrs tīrradnī. Jau kopš bērnības. Tāds kā visa iekšējā individuālisma pārspēku sadalījuma fāteris ar galēji invertu delta un thetas saistību, kurā laiks ir tuvu nullei.
Neviens jau arī, it kā, neliedz pieturēt, aplūkot šo stāvokli esot saskarē ar tiem, kuros šis stāvoklis izmanīgi izmanevrē aizkadrā. Bet nē - priekšplānā atkārtojumi pēc atkārtojumiem, nepārejošs dzīves piepildījumu iztrūkums, kas uzkrītoši pulsē tūskā. Seklakā vieta bezdibeņa sākumā, kurā aptrūcies dzīvotspars pretoties šķietamībai, ka kura diktē realitāti. Šķietamībai, kura pati sev neredz pamatu un brucina visu, ko uz tās uzbūvē.
Mēģinu iecentrēties attiestījumos, jo esmu aizmētājies perspektīvās, izdraiskuļojies, pakāries un apmīzīes visatļautībās, labsajūtās un primitīvismā. Es gribu izkāpt ārā no gultas tā, lai tas mani piepilda un aizved tādā gultas izkāpienā, kurā iesprūstu tālākos piepildījumos un nekad vairs neatceros, ka esmu izkāpis ārā no gultas, ka ir iespēja justies nepiepildītam, nemierā un pilnā sajēgā, ka visur un visādi var būt - ar un bez dažādām vai vienādām attieksmēm līdz apjausmei pirmavotā. Vairāk doties nebūt virzienā un caur to iepazīt neiedomājamo, kamēr iedomājamais pats par sevi parūpēsies un izcels mani ārā pēc laipna lūguma.

Kad uzvaicāju saviem pierakstiem kā viņi jūtas, tad pretī var dabūt ar kulaku - kā adekvātu attieksmes izpaustu apliecinājumu, kā ziedojumu manai interesei, vai savai, vai "Kā kvadrātmilimetrā iepildīt kubikmetru" rokasgrāmatai.

Saprotams, ka vērtīgāk būtu mehāniski veidot formu savam iekšējam haosam, nevis tikai vērojumā vēl vairāk nomuļļāties. Tīši strukturēt izspūrumus ciešākos kūlīšos, kaut vai izrādot cieņu sakārtotībai. Pat nezinu kā pierunāt savu nenoteiktību šo īstenot. Kārtējo reizi pieradīt sev kaut ko nav klāt, bet jau pensijā. Radīt jaunus izaicinājumus tāpat. Tas viss racionāli loģiskais ir saindējies, cikliski nodilis, un izļurkāts tā, ka prasa mākslai telpu...