Dienas prieciņi - August 11th, 2010

Es visu laiku aizmirstu publiski papriecāties, ka pilsētā velosipēdistus mīl aizvien vairāk un visur vislaik tiek uzlabotas nobrauktuves un savilktas baltas līnijas. Teika šai ziņā vispār dod vaļā - velosipēdistiem ir pat atsevišķs celiņš, kas maina krāsu un ir vai nu sarkans, vai pelēks, kā nu skatās. Tomēr tai pat laikā man tas viss liekas stipri ierobežojoši un atgādina bērnudārzu, kur bija teritorijas dažāda vecuma bērniem un robežas pārkāpt nedrīkstēja. Kātatā, visu laiku braucu pa Brīvības ielu kā patīk un tagad man pēkšņi norāda, kur jābrauc? Ērglis lepns. Celiņi tik un tā nenodrošina, ka gājēju nebūs un sarežģītākajās vietās tik un tā ceļiņi pārtrūkst, sak, tiec pats galā. Tā ir arī uz tilta un šodien, esot gājējs, es nemaz nejutos tur laimīga - veloceliņu uzrašanās ir palielinājusi velosipēdistu skaitu un tagad vienīgā iespēja izdzīvot ir uz riteņiem.

Es laikam izlasīju šo Marka Krika grāmatu tikai tāpēc, ka man patika noformējums un ilustrācijas, bet pati grāmata man šķita pārāk aizdomīga lai patiktu. Sanāk, ka viņš vienkārši cenšas atdarināt to visu autoru stilu un lasītājam būtu jānotic, ka tas ir ļoti labi izdevies? Nu, tad jau es arī varētu rakstīt grāmatas. Vispār jau interesantāk laikam būtu bijis, ja es tiešām būtu lasījusi kaut ko no tiem visiem autoriem. Katrā ziņā neviena no receptēm man nelikās gana aizraujoša, lai pamēģinātu, kaut arī lasīt recepti "Pildīti cāļi bez kauliem Marķīza de Sada gaumē" bija visnotaļ uzjautrinoši un tā Justīne bija sanākusi tieši tik pat bezcerīgi kusla kā oriģinālā. Bet tā drīzāk atgādināja parodiju - kā var ģībt no šausmām, skatoties kā tiek pildīti cāļi?
Es nenožēlotu, ja nekad šo grāmatu nebūtu atvērusi, bet tomēr to izlasīju, jo man būtu bijis pārāk grūti iesākt un nepabeigt.

Vai, man takš bij jāpalepojas, ka šodien ar m. pusdienlaikā devāmies iekarot mākslas apcirkņus [jā, es jūku prātā], tas ir Rīgas mākslas telpu kur bij visam tam veltīta izstāde, laikam no 1950. - 1990. gadiem. Man jau vienmēr ir paticis pastaigāties pa šādām vietām un bez nojēgas bārstīties ar tādiem vārdiem kā 'puantilisms', 'fovisma ietekmes' un tamlīdzīgi, bet šī izstāde laikam gan tomēr man drīzāk nepatika, jo pa visu to varzu bija pavisam nedaudz darbu, kas man tiešām patika (tā gan arī bija izstāde, kam jāatrāda dažādība, nevis tikai viens, labākais gleznošanas veids) un gleznu bija pārāk daudz, lai varētu tīksmīgi 2h laikā apstāties pie katras un vismaz izlasīt autora vārdu un nosaukumu. Nē, nu labi, Luvru tik un tā nevienam nepārspēt.
Kura bija mana mīļākā glezna? Es neatceros autori, par to man būtu jāpadomā, bet gleznas nosaukums bija "Durvis". Protams, arī citas, bet šī būs pirmā, kas man nostāsies acu priekšā, kad kāds atgādinās par šo izstādi.