Dienas prieciņi

Mani piespieda izturēties intelektuāli un aizvilka uz arsenālu.
Vispār, šī izstāde bija ļoti jauka, es nezināju, ka Jānis Rozentāls bija aizrautīgs fotogrāfs, vēl tur bija piespraude ar guļoša kaķīša fotogrāfiju un īstiem pūpoliņiem, un ~19.gs. 3D aparāts, un mums ļāva šādi aplūkot bildītes, bet pats labākais bija vecas skatu kartītes, pie kurām es galīgi abnagļela un drusku pabildēju. Vēlāk ielikšu..

ir izstāde Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, uz kuru es šodien devos pēc izgāšanās historiogrāfijas kd. Pati izstāde bija visai īsa un mani pievīla, atskaitot, protams, atklājumu par Tallinas olimpisko spēļu ronīti. Bet pats jaukākais bija ierodoties - es gribēju pieslēgt velosipēdu pils kāpņu telpā, bet iznāca sargs un teica: "Es jūs pieķēru! Te nevar likt velosipēdus, te tagad bieži staigā Bērziņa kungs!" Un mēs prasījām: "A kas ir Bērziņa kungs?"
Jo tobrīd tas, protams, bija visatbilstošākais jautājums.

Vai, man takš bij jāpalepojas, ka šodien ar m. pusdienlaikā devāmies iekarot mākslas apcirkņus [jā, es jūku prātā], tas ir Rīgas mākslas telpu kur bij visam tam veltīta izstāde, laikam no 1950. - 1990. gadiem. Man jau vienmēr ir paticis pastaigāties pa šādām vietām un bez nojēgas bārstīties ar tādiem vārdiem kā 'puantilisms', 'fovisma ietekmes' un tamlīdzīgi, bet šī izstāde laikam gan tomēr man drīzāk nepatika, jo pa visu to varzu bija pavisam nedaudz darbu, kas man tiešām patika (tā gan arī bija izstāde, kam jāatrāda dažādība, nevis tikai viens, labākais gleznošanas veids) un gleznu bija pārāk daudz, lai varētu tīksmīgi 2h laikā apstāties pie katras un vismaz izlasīt autora vārdu un nosaukumu. Nē, nu labi, Luvru tik un tā nevienam nepārspēt.
Kura bija mana mīļākā glezna? Es neatceros autori, par to man būtu jāpadomā, bet gleznas nosaukums bija "Durvis". Protams, arī citas, bet šī būs pirmā, kas man nostāsies acu priekšā, kad kāds atgādinās par šo izstādi.