Dienas prieciņi - August 4th, 2010

Mūsmājās tagad ir veseli trīs internetlaikkavēšanas fanāti, tāpēc pie datora tikt ir jāmāk ar viltu. Un viltus iztrūkuma dēļ man nepavisam nav iespēju pierakstīt ko nozīmīgu. Tik vien, ka vakar ar Vitu skrējām lielo apli, bet beigās vairs neskrējām, jo žēlojām sevi tenisam. Un vēl mēs vakar aizgājām līdz Enri un sarunājām treniņu, bet sālīti sanāca - 12+12. Juris ar Zintu vakarā apgalvoja, ka cena nav normāla un piedāvāja citu vietiņu, bet vispār teica, ka iet tikai vienu reizi nav jēgas. Bet uz viņiem jau netiek izdarīts tāds psiholoģiskais spiediens (notrauš asariņu) - dažiem te teniss ir dzīves lielākais sapnis! Mēs vēl padomāsim, bet man atliek izdomāt, kā lai smalki atsaku Enri piedāvājumu.

Man bija Vitu jāved uz jūru, un viņa, noklausījusies visas iespējas, ievēlējās tieši šo visvienkāršāko un garlaicīgāko variantu, kaut arī ne nepatīkamāko. Tiesa, mēs izbraucām vēlu, jo varen ilgi sev veikalā izraudzījāmies drēbītes, bet tas bija to vērts. Jo tad, kad mēs tur nonācām, bija tik apmācies, ka sāka līt un mēs sēdējām krastā un ēdām cepumus un krieviņš mums piedāvāja siltu tēju. Un pēc tam laiks bija pietiekami labs, lai taisītu smilšu pilis, kas iebruka un drīzāk līdzinājās stacijas tualetēm un smilšu bruņurupuci, ko no jūras glāba viļņu novadgrāvis. Ģeniāls arhitonikas sasniegums. Un atpakaļceļā es neatgriezeniski Vitu samaitāju un sāku mācīt viņu atšķirt mašīnu markas. Ielas nekad vairs nebūs tādas kā senāk.