Uzsāku jaunu projektu. Saucas "Pašpieņemšana".
Sāku ar profila bildi, kurā izskatos dabiski nesmuka.
Šodien uzvliku krūšturi bez polsteriem.
Atzīstu, ka filosofijas gēna manī prakstiski nav, toties ir samanāms neliels pedagoģijas gēns. (Vēl jāpiestrādā. Mērķis - pirmais palīgteikums bez nožēlas un bez otra palīgteikuma ar atsvara funkciju).
Uzacis gan nepalaidīšu savvaļā. Kaut kādas robežas tomēr.

Ak, un kaut ko hipotēzīgu, protams, kā bez tā - Zinu, kāda esmu. Atbrīvojoties no uzslāņojumiem par to, kādai man vajadzētu būt, un attiecīgām fiziskām un garīgām sekām, tiek ietaupīta enerģija. Ietaupītā enerģija pietiekama, lai nepastarpināti koncentrētos uz lietām, kas potenciāli var nest gluži jaukas un laimīgas sekas.
Karoče, esmu slinka un nedraudzīga pret savu apnicīgo paškritizējošo, pašanalizējošo, taču no pašas distancēto es. Piegriezusies tāda divvalodība. Es taču būtu tik jauks primāts.

 
Starp citu, man tagad ir tabuliņa ar interesēm, kas apzinātas lapu pa lapai šķirot
un atzīmējot vārdus, kas manī kaut ko izraisa. Jūtos labāk.

Tags: projekts
Mūzika: Mathieu Boogaerts - Bon voyage

(Stāsts, kurš nav jāuzraksta, nav pat jāpabeidz ievads).

PROCESS

Pieteikums.
Esmu Felīce Bauere, taču mani tā nesauc. Ar Kafku iepazinos 1912. gada augustā, ar Jozefu K. – nedaudz vēlāk, šķiet, 2004. gada oktobra beigās. Mūsu attiecības bija un vēl joprojām ir ļoti specifiskas. Iespējams tieši tādēļ neparedzu šeit pievērsties sīkākam izklāstam, kaut arī spēju iedomāties, ka tam savā virzībā piemistu līdzība ar Džeroma Deivida Selindžera „Sīmors: Ievads”. Bailēs no mūžīga ievada, kura nozīmi paskaidrošu vēlāk, šeit vēlos dokumentēt tikai procesa gaitu. Procesa, kura laikā man ir jāiemācās būt patstāvīgai. Jāiemācās mīlēt un nepazaudēt to, ko esmu mīlējusi un ieguvusi šo attiecību laikā, reizē sākot mīlēt un sargāt to, ko šo attiecību laikā neredzēju. Brīžiem es to saucu par mācīšanos būt vienai, taču vientulības nealkstu. Viena es vēlos būt tajā nozīmē, kādā viens ir piepildīts un līdzsvarots veselums ar skaidrām robežām.



Citādi ir mazliet skumji. Nevaru atrast īsto pidžamu, īsto pozu, kaut kāda nepateiktība un nerunātgriba reizē, varbūt tādēļ, ka teksti nesniedz alkto piepildījumu un vilšanās aizkaitinājumā man patīk apvainoties uz visiem burtiem un to kombinācijām reizē. Muļķa burti.
Taču kumeļi vēl kumeļojas. Reizē.

Tags: projekts
Mūzika: Arvo Part - My heart is in the highlands