(Stāsts, kurš nav jāuzraksta, nav pat jāpabeidz ievads).

PROCESS

Pieteikums.
Esmu Felīce Bauere, taču mani tā nesauc. Ar Kafku iepazinos 1912. gada augustā, ar Jozefu K. – nedaudz vēlāk, šķiet, 2004. gada oktobra beigās. Mūsu attiecības bija un vēl joprojām ir ļoti specifiskas. Iespējams tieši tādēļ neparedzu šeit pievērsties sīkākam izklāstam, kaut arī spēju iedomāties, ka tam savā virzībā piemistu līdzība ar Džeroma Deivida Selindžera „Sīmors: Ievads”. Bailēs no mūžīga ievada, kura nozīmi paskaidrošu vēlāk, šeit vēlos dokumentēt tikai procesa gaitu. Procesa, kura laikā man ir jāiemācās būt patstāvīgai. Jāiemācās mīlēt un nepazaudēt to, ko esmu mīlējusi un ieguvusi šo attiecību laikā, reizē sākot mīlēt un sargāt to, ko šo attiecību laikā neredzēju. Brīžiem es to saucu par mācīšanos būt vienai, taču vientulības nealkstu. Viena es vēlos būt tajā nozīmē, kādā viens ir piepildīts un līdzsvarots veselums ar skaidrām robežām.



Citādi ir mazliet skumji. Nevaru atrast īsto pidžamu, īsto pozu, kaut kāda nepateiktība un nerunātgriba reizē, varbūt tādēļ, ka teksti nesniedz alkto piepildījumu un vilšanās aizkaitinājumā man patīk apvainoties uz visiem burtiem un to kombinācijām reizē. Muļķa burti.
Taču kumeļi vēl kumeļojas. Reizē.