visa literatūra ir tikai un vienīgi seksuālā enerģija.

es līdz šim brīdim biju pārliecināta, ka klusa nakts, svēta nakts un visi dus nomodā. tjipa snauž, jo zina, kas notiks un neļauj sev pa īstam gulēt.
vilšanās.
(ja saka, ka biju pārliecināta, tad jābūt vainīgajam, kurš pārliecināja)

šodien kate zvanīja un teica, ka nevajagot tā aizrauties ar skatīšanos caur plakstiņiem. varot sabeigt nervus. viņa zina, viņa tā reiz esot sabeigusi savējos.
bet vakar avatar rakstīja, ka "Katru reizi, kad pamanu, ka mana uztvere ir traumēta, eju gulēt. Nav jēga ne sevi, ne citus mocīt."
destrukcija mani nedabūs, es viņu iegūšu.
t.i.
nav ļauni, ka es tevi ar dzejoli izvarot vēlos
pie sienas, kas nav pāršķirama kā lapa.
nav arī sāpīgi līdz galam, ka es tev uzrakstīt vēlos
dzejoli līdz zarnām un ar zīmuli pieglausties vēderam
(no iekšpuses tā, it kā ārpuses arī trīs ribas augstāk nebūtu.)
nav pierasts līdz galam, bet tur es tev vēl vienu dzejoli
implantēt vēlos un tas dzejolis pastiepies pirkstgalos dūktu:
„tūtikaijokojies. tūtikaijokojies. vai ne. vai ne.”
un tas nav ēdams, to nevar pat sagremot,
bet neaizmirsti par pieklājību un vismaz šodien
dari to ar karoti.

-daži bija pamanījušies spēlēt ar zābakiem.
-man gan labāk patīk ar lociņu spēlēt. vieglāk arī.

autobusā mājup izlīda saruna, kā pirms gadiem četrdesmit, piecdesmit vispār varēja cilvēki sapazīties, sarunāt randiņus, apprecēties. mission impossible. nekādu mobilo, īsziņu, ej uz pastu, piesaki tālsarunu, stundu gaidi, tad parunā, nekādas steigas, viss ieplānots, forši, vai aizsūti vēstuli, divas dienas kamēr aiziet, tad viņa uzraksta atpkaļ, divas dienas kamēr atnāk, a reiz viņa neatnāk uz tikšanos un pēc trīs dienām tev pienāk vēstule - piedod, es netikšu, bet nākamajā dienā tiksimies tur un tur, labi?
un tad es padomāju, cik cilvēkus es esmu dabūjusi savā irl caur internetu. bzāk, bzāk, vispār. :D