šodien kate zvanīja un teica, ka nevajagot tā aizrauties ar skatīšanos caur plakstiņiem. varot sabeigt nervus. viņa zina, viņa tā reiz esot sabeigusi savējos.
bet vakar avatar rakstīja, ka "Katru reizi, kad pamanu, ka mana uztvere ir traumēta, eju gulēt. Nav jēga ne sevi, ne citus mocīt."
destrukcija mani nedabūs, es viņu iegūšu.
t.i.
nav ļauni, ka es tevi ar dzejoli izvarot vēlos
pie sienas, kas nav pāršķirama kā lapa.
nav arī sāpīgi līdz galam, ka es tev uzrakstīt vēlos
dzejoli līdz zarnām un ar zīmuli pieglausties vēderam
(no iekšpuses tā, it kā ārpuses arī trīs ribas augstāk nebūtu.)
nav pierasts līdz galam, bet tur es tev vēl vienu dzejoli
implantēt vēlos un tas dzejolis pastiepies pirkstgalos dūktu:
„tūtikaijokojies. tūtikaijokojies. vai ne. vai ne.”
un tas nav ēdams, to nevar pat sagremot,
bet neaizmirsti par pieklājību un vismaz šodien
dari to ar karoti.