MERMAID MOTEL

( what's inside the teddy? ) 

Vakar vakarā secināju, ka esmu zaudējusi pusi dzīves, vidusskolā pie Liepiņa pēdējā solā spēlējot kuģīšus, guļot un pļāpājot muļķības - 2012.gads, un es tikai tagad uzzinu, ka 1955.gadā tika noslēgts Varšavas pakts. Bibliotēka šodien strādā līdz četriem, tātad nav vērts braukt. Stulbās maija brīvdienas, būtu taču normāli kā cilvēki strādājuši. Jāsaņemas, jāsaņemas, jāsaņemas. 

Tie kapi! Kā man apriebušies kapi!  Man liekas, neviens manā vecumā nav tik daudz sava laika kapiem izšķiedis, cik es. Māsīca nebrauc, mamma savos 40+ joprojām nav saņēmusies nolikt tiesības, tētis ne vienmēr tiek, jo strādā, un tad pienāk mana kārta pavadīt divas diennaktis sava dārgā laika (jaunība taču!) par un ap kapiem. Nu seriously - reizi mēnesī kratīties uz Lietuvu, lai atkal un atkal no jauna pārplānotu ainavu, jo omei nekad nav labi?! 

Un tā kapu kultūra tur, taj`s laukos, ir vāks - vasarā apbedījumi izskatās pēc franču stila parka, ne kapiem. Kapu piemineklis viens par otru oriģinālāks, akmens kompozīcijas, izcirpti dzīvžogi, zieds uz zieda .. Ai, dzīvot blakus jāpārceļas, ja gribas tik smalku dārzu glītu uzturēt!
Pagājušogad "kaimiņi" sūdzējās, ka vējš pūšot mūsu dzīvžoga lapiņas viņu kapam virsū, - vai mēs nevarot kaut ko šajā sakarā darīt?! Pag, pag!!! Kādā, kādā sakarā? Ak, vēja??? Tu tiešām, kundzīt, domā, ka mēs spējam mainīt vēja virzienu??? (Galvenais, ka spējām arī, - žigli, žigli pa telefonu tika veikts "izsaukums" un jau pēc nedēļas mēs visi, no Rīgas atkūlušies, pa vienai vien no dzīvžoga lasījām nost sausās lapas.)
Pats pasākums bez brīvdienām - kā puķu stādīšana/rakšana/pārstādīšana beidzas ap novembri, tā atsākas jau marta vidū, kad saule pirmos klajumus atkausējusi. Vasarā tač` vēl kapusvētki vieni pēc otriem - mūžīgas drāmas, plēšanās, strīdi, kurš, kad un kā brauks. Šausmas, vārdu sakot. Būtu man vaļa, aizlietu dārzu ar betonu, lai nevienam nav par sala nokostām puķēm vai kurmjiem, kas izbojā kompozīciju, reizi mēnesī jāraud.

/zagts no skazhy

Nu jā, sanāk, ka neesmu tik ekstraverta un atvērta kā pašai liekas, toties neloloju liekas ilūzijas attiecībā uz savu labo sirdi, respektīvi, esmu diezgan objektīva, apgalvojot, ka neesmu tik labs cilvēks kā, teiksim, daļa manu draudzeņu, turklāt esmu apzinīgāka un emocionāli daaudz stabilāka kā pašai šķiet, kas principā ir tikai labi, vai ne. Nedaudz painterpretējot, saskaņā ar stabiņiem esmu no sliedēm grūti izsitama, nopietna, jauna dāma, kas, spītējot pienākuma apziņai, tomēr ir diezgan komunikabla, aktīva, fleksibla un piedzīvojumiem atvērta, taču, domājot tikai par sevi, ļoti , ļoti bieži aizmirst, ka arī citi ir cilvēki un viņiem arī ir jūtas. (Ne velti man Annija un jaunskungs saka, ka esmu nežēlīga un egoiste.) Bet nu labi, tas viss ir nieks, man jebkurā gadījumā nav izprotama disonanse starp apzinīgumu apzinātā līmenī un neapzinātā - es uzvedos ne tik apzinīgi kā saskaņā ar iekšām vajadzētu? Varbūt es sevi novērtēju par zemu un patiesībā savās ārējās izpausmēs esmu ārkārtīgi apzinīga, tikai to neapzinos? Nu, sviests, vārdu sakot, labāk būtu bakalauru rakstījusi :D

Par emocionālo stāvokli īsti nesaprotu, kā jāsaprot. Zemapziņā esmu īmo, bet ārpusē iztaisos laimīgāks? Nu, kaut kā tā laikam, ja.

Galvenais, ka es jau kārtējo reizi paspēju sapriecāties, ka ir uz pasaules arī tādi vīrieši, kas kaut ko dara vienkārši tāpēc, ka ir normāli vīrieši, bet nē, visur kaut kādi slēptie nolūki, kaut kādi centieni iepazīties, izdrāzt, atzīšanās mīlestībās un kas tik vēl ne! Man nekad dzīvē nav bijis vīrieša-drauga, jo tas, ko esmu noturējusi par parastu draudzību, agri vai vēlu pārvēršas par "Oktobri, es gribu tev pateikt ko svarīgu .." Kas, pie velna, ir ar tiem večiem?

Kremt, ka neesmu vīrietis, - es tam dzērājam tādu "a gribi es tev pa purnu sadošu?" parādītu, ka viņš ilgi spogulī uz savējo (purnu) nespētu skatīties. Riebjas tie nedaudzie brīži, kad sajūtos vāja. Būtu es džeks, droši vien konstanti staigātu apkārt ar beibola nūju, jo, lai arī fiziska vardarbība man šķiet pretīga, vismaz reizi pāris nedēļās es uzraujos cilvēkiem, kuriem ne tikai gribas izsist zobus un sakropļot seju, bet arī salauzt abas kājas, tā kā piedzimt par sievieti, iespējams, bija pareizā izvēle, citādi pret mani jau sen būtu ierosinātas pāris krimināllietas par smagu miesas bojājumu nodarīšanu - no sievietes primitīva izdzīvošana prasa intelektu, ne brutalitāti.