lai pavasaris nešķistu tik saulains, protams, kāpēc gan pilnam komplektam mani nevarētu pamocīt gudrības zobi - visi četri vienlaicīgi, kā jau vienmēr. pf

upd.: yey, ka ir ibumetīns! ^__^

nākt uz darbu 9:00 ir ļaunums - jau 16:00 gribās zem galda spirināt kājeles un no pārguruma krekstēt kā mazam bērnelim.

kur vispār cilvēki atrod visas tās kustīgās bildes/jūzerpikčas??? o_O

tiešām vienkārši uziet vazājoties internetos??? rīlī? kuram ir tik daudz laika?

viss ir labi, viss kārtībā, bet iekšā tāda rāma vienaldzība:
individuālajās pārrunās par pagājušā gada veikumu augstākais iespējamais rezultāts
kvalifikācija nokārtota ar pārliecinošu pārsvaru
nākotnes mērķi skaidri sarindoti

bet iekšā - panīkums.

nu, kāpēc nevar turēt rokas nost no tiem laikrāžiem, m?

šodien pirmo reizi mūsu kopdzīves 3 gados man kļuva bail no sava kaķa!!!

jo šodien viņš, man promejot, izskatījās kā mazs dēmonēns - niknajās acīs un spici saslietājās ausīs tiešām ir kas velnišķīgs īpaši, ja garā, melnā, parasti karaliski lauviskā spalva ir pieglauzta.

un tā viņš skatījās uz mani savā dēmoniskajā imidžā, kad es izgāju pa namdurvīm.

ļoti baisi.

piekdienāāā!

pieskarties nedrīkst apstāties

ok, raspsihojos par to tušu un aizgāju uzlikt skropstas.
meistarīte nedaudz pārcentās...
un tagad man tiešām ir doll eyes, kuras var redzēt jau no šāviena attāluma! :D

ak, jā, un programmēšanas voodoo man šķiet kaut kas sireāls un manam prātam (neliegšos par iespējamo saikni ar gaišo matukrāsu :D)* neaptverams - tiek rakstītas visādas rindiņas un ķeburiņi,kas rezultātā dod dažnedažādas krāsiņas, efektiņus, iespēju dizainu sapildīt ar saturu un vēl visādiem brīnumiem - wooow, that's magic! o_O


* kas nepratīs pasmieties par sevi, nekad nebūs tiesīgs pasmieties par citiem /kaut kur sagrābstīts/

hroniski trūkst tolerances.
un nav ne jausmas, kur pie velna to ņemt/smelt/iegādāt/pavairot/jebkurš cits radīšanas variants.

...kad visi būs notinušies un ofiss būs viss manā pārziņā - miers un idille

nupat atklāju, ka, runājot par krievu un latviešu puišiem, neapzināti gribās rakstīt krievu puiši un latviešu puikas.

interesanti, kāpēc tā?!

mēģinu saprast, bet nesanāk, kas pie velna ir mainījies?

tad pilna laika 6 studiju gadus bija pilnvērtīga intelektuālā [pār]slodze, kuru pilnam komplektam apvienoju ar pilna laika darbu, rezultātā - biju pārstrādājusies, negulējusi, tuvu pārdegšanas slieksnim, bet laimīga - visu paspēju un sajūsmā par lekcijām, tikai tie gala darbi, kas jāraksta, besīja (students vulgaris). Man jau vispār patīk paklausīties, ko stāsta gudri un ja vēl interesanti cilvēki, kur nu vēl, ja bonusā pēc tam var paspriedelēt par tēmu - lāv', lāv', lāv'!

tagad pārvelšanās pāri 5 gadu darba slieksnim tajā pat darba vietā un amatā, ar normālu 8h darba dienu, pietiekamu miegu un neatkārtojamu privāto dzīvi (kas vienīgā attālina vēlmi hedšotēt), mana intelektuālā dzīve man riebjas, līdz vēmienam riebjas. Un stulbākais ir tas, ka darbs pie tām sajūtām nav vainojams, te viss, īpaši, ja salīdzina ar citām darba iespējām privātajā sektorā (par valsts pārvāldi diemžēl nav pieredzes spriest), ir labākajā kārtībā.

tikai nesakiet, ka saules trūkums, lai arī nenoliedzami sava ietekme tur ir. :(

droši vien pareizā atbilde - saturs!

kdies, kā es ilgojos, nē, esmu izsalkusi pēc poltiski filosofiskiem tekstiem, diskusijām un lekcijām!

igauņu Internets - not cool!

bet gribās tikai pabūt ar sevi un karstu tējas krūzi pie jūras.
lai drīkstētu nedarīt neko, pilnīgi neko.

lai iekšā uzplaukst miers - tāds īsts.*
pēc kura atgriezties mājās - mūsu.
un ieritināties.

muāhahahaha, kā sasmējos:
http://klab.lv/community/dziivo_te/35518.html?mode=reply

"laika zoba skarts" un īrniekus "bez kaitīgiem ieradumiem, tai skaitā alkohola patēriņu un jebkā pīpēšanu" - ko ta' viņi tur sabojās - laika zobu? muāhahahaha

es, protams, ļoti atvainojos par sarkasmu un nav jau mērķis kādu aizvainot (skaidrs, ka negrib tur bomžatņiku ieviest, bet godīgi sakot - jau tagad izklausās pēc bomžatņika), tieši tapēc pie sevis nevis komentos, bet nu jo-pro-jām -> muāhahahahahahahahaha

mācos, ļoti, ļoti mācos:
paturēt mēli aiz zobiem - lietas labad,
runāt ar cilvēkiem, kā idiotiem - viņu labad,
nesalaist nervus grīstē kamēr mācos - sevis labad.

...es tajā skaitā.

stāsts ļoti vienkāršs, tātad:
kad man bija kādi 6 gadi, vecāki sāka plānot ģimenes pieaugumu. protams, cenšoties sagatavot jau esošo bērnu pārmaiņām, man tika jautāts, ko gan es gribētu labāk - māsiņu vai brālīti? uz ko sabozusies atbildēju - SUNI!!! :D
(ko arī rezultātā dabūju - mīlēju un loloju, savukārt brālis tika ieplānots un realizēts vēlāk (mikikiki) - iepazinu, ko nozīmē beznosacījumu mīla un loloju joprojām)

tagad, pēc +/- 20 gadiem, tā vietā lai ar mīļoto plānotu bērnus* (uzminiet nu!) - es plānoju suni :D


* saprāta balss un pieredze par beznosacījumu mīlu tomēr saka, ka pareizā kārtība būtu - vispirms mazie spinogrizi (droši vien kādi 2 nebūtu slikti un ja vien varētu dabūt ar vienu piegājienu - vispār lieliski :D, baidos, ka pēc pirmajām šausmām (process tomēr pret sievietes ķermeni ļoti vardarbīgs) uz otro reizi nesaņemšos o_O) un pēc tam jau suns, eh