man ļoti pietrūkst studiju laika sarunu, kad varēja noklausīties kādu interesantu lekciju, izlasīt pretrunīgu vai svaigu ideju materiālu un apspriest. ne tikai akadēmiskā plāksē apspriest, bet arī pielagojot dzīves epizodes/apstākļus/situācijas/aizspriedumus/traumas. faktiski izrunāt svarīgo filigrāni iesaistot akadēmisko.

tādas sarunas "pie tējas".

tagad, kad tādu nav, ķobis tiek pārblīvēts ar neapspriestām idejām/izjūtām/pārdzīvojumiem/dusmām un reizumis tik skaļi pārkliedz esošo realitāti, ka sāku saprast, piemēram, vājuma brīdī izdzēsušos. tas nekas, ka pati nekad nevarēšu to atļauties...

saprast nenozīmē pieņemt.

mani ļoti kaitina cilvēku neizlēmība, kas saistīta ar ikgadējo rudens izdzēšanos un pēc tam atpakaļ dzēšanos visādos sociālajos potālos.

susļiki /nevaru atrast piemērotu apzīmējumu/, tas pāries un pie gaismas daudzuma samazināšanās pierod, nevajag stresināt apkārtējos ar tādiem pompoziem žestiem!

ļoti gribās ēst, jo tā kā skaistums prasa upurus, tad netika ēsts, bet gan triecos uz centru, lai iztērētu līdz ģībonim lielu summu matu kosmētikai...

kaut kā pēdējā laikā iestājusies fāze, kad uzplaukst viss, kam pieķeros vai kaut pietuvojos.
kopš darba palodze ir mana, pat darba pussprāgušais augs, kurš nav mans, ir kļuvis dzīvelīgs.

kaut kā par mani pašu gan to nevar teikt...

jā, jā, es esmu nenormāli piekasīga, bet (!), kad dzied:
"(..)When you dance like that, your jeans so tight (..)"
un klipā mugurā ir dzeltens naktskrekls o_O -
goda vārds laupa visu ticamības momentu! :D

un, jā, jā, zemīt atveries par to sīrupu, kuru es klausos/runāju/domāju/izdvešu/utt.

Tavi limiti nav Tavs trūkums, ja Tu tos apzinies un ar sevi strādā.
tātad preventīvie pasākumi. piešauj klāt kripatiņu pareiza taiminga un Tu esi "pirmā vijole".
Ja esi pārāk augstprātīgs, lai atzītu, ka Tevi ir limiti, rīt nekad nebūs labāks kā vakar, parīt nekad nebūsi labākais, kas iespējams!

ziniet, apmēram reizi pāris mēnešos es darbā mēdzu neprofesionāli izpildīties, kliedzot uz cilvēkiem,
toties pēc tam paliek tik labi, nu, tik labi, ka nekādu sirdsapziņas pārmetumu.
turklāt, ja cilvēks ir klaji sitams, tad izkliegties man sķiet visai saudzīga alternatīva. :D

kā jau jūs, mani susļikiņi, droši vien nopratāt - nupat kā reizi šādi izpildījos. ^__^

un tad te ir šitas (!) un sirds aptekās, kā gribētos, bet būsim taču godīgi - neba es tagad nenormāli intensīvi atsākšu zīmēt un neba tam ir vieta, un neba... ai, nu!

mani šodien klaji nosauca par optimisti, taisni vai nezinu, ko teikt! :D

^__^

es esmu sirēna, kas ievilina cilvēkus slazdā - apburu ar balsi, apvārdoju un tad tie seko, un vēl pasakās pirms nomesties no klints un sasisties driskās.

tāds ir mans darbs.

modinātājs kārtējo reizi atlikts. kaķis miukst brokastis - tiek virināts ledusskapis.
prāts drudžaini plāno dienu, kad virtuvē ienāk mīļotais ar savu karsto, kailo torsu - apvij spēcīgās rokas ap vidukli un piekļauj sev cieši klāt. caur audumu ir jūtamas VISA stingrās ķermeņa aprises un rīta steiga atkāpjas, ieplūst pārpasaulīgs miers.
šodien viss būs labi!

šodien zeķu mežģīne mazliet nodevīgi lien ārā no darbam pārmērīgi īsās svārkapakšas...

uzstājīgi niez labā plauksta - nu, negribu ar nevienu iepazīties, ne-gri-bu!

jau otro dienu uznākusi tīrīšanas/ārā mešanas mānija, tikai nav laika, kas ir nomācoši, jo pamatā nozīmē tikai to, ka zemapziņai kaut ko vajag apstrādāt un norīt...

un labās puses gudrības zobi gan augšā, gan apakšā sadomājuši augt - VIENLAICĪGI! visu dienu sāp žokļi, sņuk

izvairoties no sihajiem un citiem apsēstajiem ļautiņiem kā cibā, tā ārpus tās, un TV kā tāda vai ziņu lasīšanas, dzīve ir visnotaļ brīnišķīga, īpaši sava Vīrieša azotē ieritinoties. ^__^

ap pl.2:00 nakti sajūsmināties par zibeņiem aiz loga (ļoti forši, ja no gultas paverās skats uz logu, mhmm) ne pavisam nepalīdz no rīta pamosties un galīgi nav arguments miegainībai darba vietā...

...bet toties afigenna forši! ^__^

galvā skan viena dziesma, kuru gribās paklausīties oriģinālizpildījumā, nevis atmiņas reflekcijās, bet nevaru no sevis dabūt ārā nosaukumu - mļe!

šovakar laikam būs jādzer!